Mežaparks. Rīgas ekotūrisma ceļvedis


Vasarā klajā nācis jau otrs Aivara Jakoviča sarakstītais Rīgas mežu ceļvedis — šoreiz par Mežaparku. Tā kā pirmais, Šmerļa ceļvedis man bija varen paticis, arī šo pārāk nekavējos iegūt savā īpašumā. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Lai arī grāmata nav necik liela — 215mm x 125mm un 12mm bieza —, autors vispusīgi apraksta meža dabu un Mežaparka rajona vēsturi, kam izšķirīgs notikums bijis 19./20.gs. mijas lēmums veidot to par pirmo Eiropas dārzu pilsētu. Ceļvedī iekļauti divi pastaigu maršruti — viens pa mežu, otrs pa dzīvojamo rajonu. Smalki aprakstīti tūrisma objekti, turklāt ne tikai Mežaparka, bet arī tuvākās apkaimes — Ķīšezers, Jaunmīlgrāvis, siltumelektrocentrāle. Lielu daļu grāmatas aizņem ievērības cienīgu koku saraksts (ar īsu aprakstu un koordinātēm), kā arī Mežaparkā atrasto augu sugu uzskaitījums.

Mazliet mulsina, kāpēc “ekotūrisma” ceļvedī iekļauts dzīvojamais rajons un tā kultūrvēsturiski objekti. Jo vairāk, ja par dzīvojamo rajonu jau ir Jāņa Krastiņa “Mežaparks” (“Zinātne”, 1997) un Saulcerītes Vieses “Mežaparks: pilsēta priežu silā” (“Jumava”, 2001).

Grāmatas vērtību ceļ lielmēroga Mežaparka plāni, kas ļauj saprast, kur īsti ir viss tas, kas tekstā aprakstīts. Jāpateicas autoram par mazāk zināmu vietvārdu celšanu gaismā, visvairāk attiecībā uz Ķīšezera ragiem un līčiem. Jāatzīst gan, nekļuva skaidrs, kāpēc citos avotos sauktais Mailes grāvis še nodēvēts par Meļļupīti. Tīkami darināts pulka jaunu vietvārdu — jo kaut kā tās meža stigas, klajumiņi un kalniņi jāsauc. Pārsvarā pēc tā, kas kur redzēts. Tā nu parādījies Septiņceļu krustojums, Staipekņu purviņš, Vīķu leja un Stirnu kalniņš.

Par Šmerļa ceļvedi rakstīju, ka lielākais tā trūkums ir cena. Arī Mežaparka ceļvedim šis trūkums pilnā mērā saglabājies: “Grāmatā 24” tas maksā Ls8,30, kas par tādu izmēru un nepilnu 200 lpp. izdevumu šķiet sālīti. Taču klāt nākuši vēl divi nopietni trūkumi. Pirmkārt, lapas turas kopā uz puņķiem. Atceros, priekš pārdesmit gadiem tā mēdza knapināties (ļoti bēdīgs piemērs ir 5.Saeimas vēlēšanu iznākumu krājums), bet kas, pie vella, tagad liek tā darīt?! Vienreiz izlasi — un kumšķis lapu vairs neturas!

Otrkārt, ir ļoti nožēlojami redzēt LNNK dibinātāju Aivaru Jakoviču kļuvušu par Kremļa maigās varas sludinātāju. Proti, Rīgā pie varas “Saskaņas centrs”, naudu grāmatas izdošanai devusi pašvaldības SIA “Rīgas meži”, un iznākumā Jakovičs daino, cik ļoti Mežaparks plaucis krievu okupācijas laukā, cik tam kaitējusi neatkarības atgūšana un ka vienīgi kopš nokļūšanas “Rīgas mežu” pārziņā tas guvis otru elpu. Dāsni un nekritiski citēta galvenā Latvijas komūnistu avīze “Cīņa” un līdzīgi avoti — par darbaļaužu entuziasmu parka izbūvē, padomju varas rūpēm par cilvēkiem, kā staršina N.Andrejevs, ierindnieks V.Tkačuks u.c. kaujinieki 1944.g. atkaŗoja Mežaparku no vāciešiem, kā pa mēnešiem un dienām darba tauta cēla siltumelektrocentrāli utml.

Kopumā — vērtīga grāmata. Liekama plauktā blakus Šmerļa ceļvedim un laiku pa laikam — mugursomā, kad padomā apceļot Mežaparku.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: