Māŗupīte — vadātājs — Dienvidu tilts


Biju izdomājis šovakar pēc darba izbraukt Māŗupīti Rīgas robežās, apskatīties, ciktāl tikts ar Dienvidu tilta / Jāņa Čakstes gatves vilkšanu līdz Ziepniekkalna ielai / Bauskas šosejai, un, kazi, izbraukt vēl Ķengaraga promenādi. Notika gan maķenīt citādi, nekā biju iecerējis. Lūk, “Jāņa sētas” karte:

20.06.2013

Vispirms aizbraucu līdz Māŗupītes ietekai Āgenskalna līcī. Grūti bija tikt pāri Raņķa dambim, bet nogaidīju kādu tukšāku brīdi, metos un tiku. Pabraukājos pa Uzvaras parku, apskatīju mazo pieteciņu no Aleksandra Grīna bulvāŗa puses. 1. ir avotiņš, par kuŗu jau esmu rakstījis. Nespēju pabraukt gaŗām neiegriezies. Tad Māŗupītei pa Torņakalna preču stacijas pusi līdz Arkādijai. Kāds zina, kas ir tā lielā aizmūrētā velve Arkādijas nogāzē aiz bijušā kinoteātŗa vietas (2.)?. Māŗas dīķim Holma manufaktūras (krievu laikā “Auroras” zeķu fabrika) pusē jauks jauns [velo]celiņš. Un tad jau pie Māŗupītes ietekas Māŗas dīķī sākas puspabeigtais “Zaļais” veloceliņš. Gaŗām Māŗupes ielas okupantu midzenim, otrā krastā “Arsenāla” sēta un pietekas ieteka, tad zem Jūŗmalas dzelzceļa, gaŗām Angļu ģimnāzijai, zem K.Ulmaņa gatves. Braucot gaŗām valdorfbērnudārzam Zvārdes un Spirgus ielas stūrī, ponija šoreiz nevar saost. Tad sākas vismežonīgākais celiņa posms (3.): celiņa nav, ir tikai taka, kas ved augšā lejā cauri necaurredzamiem krūmiem. Pa šauru dēļu tiltiņu pāri Bieriņgrāvim, pie Skulptūru dārza uz otru Māŗupītes pusi. Bet te, ak, vai, veloceliņš slēgts bērnu velosacīkstēm. Nekā darīt, atpakaļ uz labo Māŗupītes krastu un pa mainīga dubļainuma taku (4.) uz priekšu. Sāka līņāt, bet, tā kā ne pārāk stipri, toties silti, uzdrošinājos turpināt iecerēto. Par laimi, aiz Codes ielas var pa veloceliņu līdz tā galam pie Dauguļu ielas. Te iemaldījos pagalmos iebraucamā ceļā (5.), domādams, ka tikšu tālāk uz Penkules ielu. Beigās priekšā bija žogs, aiz tā — Penkules iela, bet es — žoga pagalma pusē. Neuzdrošinājos slēgt vaļā vārtiņus un braucu atpakaļ, kā iebraucis. Pagalmu iekšskati kā arvien raisīja optimismu un ticību nākotnei, jo bija redzams, ka te latvieši ceļ jaunu, latvju Rīgu.

Un tad Brūkleņu un Cēres ielas stūrī (6.) notika dižākais ceļojuma atgadījums. No kāda ielas malā stāvoša automobiļa izkāpa pēc skata viegli iesilis puskails jauneklis (bikses bija) un latviski stādināja mani. Apstājos ar.

“Kur te Bauskas šoseja?” atskanēja jautājums, ko vēlējās zināt arī šofere un pārējā tiešām iesilusī kompānija automobilī.

Sāku skaidrot, ka visai tālu, bet viņiem laimējies, ka ir Cēres ielā, kur tikai jābrauc uz priekšu, līdz nonāc līdz Bauskas šosejai. Pāris vietās tik pagrūti saprast, kas ir — uz priekšu.

Nē, tas nederot, grūti saprotams.

Labi, varu parādīt kartē.

“Kāds saprot karti?” kompānija saskatījās, bet neviens neatzinās. Varbūt es varot viņus aizvest līdz Bauskas šosejai? Lai es braucot, rādot ceļa, viņi aiz manis.

Var, bet tad man būs ātri jāminas.

Nē, nē, lai braucot, kā braucu, būs labi.

Varbūt pietiks, ja aizvedīšu līdz Vienības gatvei / Jelgavas šosejai?

Nē, nē, drošāk līdz Bauskas šosejai.

Labi, kā tautiešiem nepalīdzēsi. Turklāt, ja tāpat nodomāts bija gandrīz vai tieši tā arī braukt. Tā uzņēmos būt personisks maršrutētājs, vadātājs un nāvigātors. Ceļš bija trīs posmos. Vispirms mērena braukšana pa Cēres ielu ar 30km/h. Tad aiz Tēriņu ielas sākās sastrēgums. Domāju, dzelzceļa pārbrauktuve bijusi ciet, bet, nekā, sastrēgums turpinājās arī aiz tās. Ahā, tātad Vienības gatves krustojums vainīgs. Vispār savāda izjūta ar riteni stāvēt automobiļu sastrēgumā, kam citkārt mierīgi aizmītos gaŗām. Aiz Vienības gatves Graudu iela kļuva brīva, un vienubrīd pamanīju, ka nesos ar 45km/h. Nav brīnums, ka, apstājoties pie sarkanas gaismas Valdeķu ielas krustojumā, ļoti gribējās elpot. Pēc tam vairs tā netrakoju, bet ātrums ar vairs zem 30km/h nekrita, izņemot Saulkalnes ielas krustojumu, kur bija sarkana gaisma.

Laimīgi tikām līdz Ziepniekkalna ielai, kur šiem pateicu, ka nu esam tikuši līdz Bauskas šosejai.

Jā, bet uz kurieni tālāk, autobraucēji bija nesaprašanā.

Es nezinu, uz kurieni jums vajag, tāpēc nezinu, uz kurieni tālāk, atbildēju.

Uz Bausku.

Tad, lūdzu — Bauska pa labi, Rīga pa kreisi.

Paldies — un prom bija.

Pats ar pabraucos ārā no pilsētas līdz topošam Jāņa Čakstes gatves krustojumam. Bauskas ielas virzienā iegriezās jauks jaunasfaltēts ceļš (7.), un jāatzīst, ka Ziepniekkalna ielas līdz Dienvidu tiltam ar riteni ceļš ir lieliski braucams. Minoties pāri Daugavai, apsvēru, vai doties lejā uz Ķengaraga promenādi, bet atmetu domu — bija jau pavēls un arvien līņāja. Citreiz. Bet šovakar — pa Dārzciema ielu mājās.

Nobraucu 28km. Pa ceļam nekaitēju nevienam gājējam vai autobraucējam, un arī man neviens nekaitēja.

Njā, sāku rakstīt, bija labi, bet tagad tas viss kļuvis sīks Nelaimes priekšā.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: