Spilgts citāts — Nācionālās apvienības vadītājs par Ulmaņlaikiem


Arveds Bergs15.maija apvērsums pamudināja Nācionālās apvienības dibinātāju un vadītāju Arvedu Bergu rakstīt dienasgrāmatu, ko tas turpināja līdz pat apcietināšanai Baigā gadā. Paldies Uldim Lasmanim par tās izdošanu, jo dienasgrāmata ir vērtīgs vēstures avots kā par attiecīgā brīža notikumiem, tā senākiem, ko Bergs reizēm apraksta atmiņās. Dienasgrāmatā Ulmaņlaiki atklājas no sākuma līdz galam.

[1934.gada] 26.maijā. .. 17.maijā Jans (Berga dēls — R.E.) Ogrē atveda ziņu, ka Ulmanis mani meklējot un gribot ar mani runāt.

Ko viņš man teiks? Vai piedāvās kādu amatu jaunā valdībā? Tas man būtu diezgan nepatīkami. Uzņemties kādu aktīvu amatu prasītu daudz enerģijas un nervu spēka. Tās vairs nav tik daudz kā 1919.gada decembrī, kad uzņēmos iekšlietu ministra amatu. Bez tam attiecības ar Ulmani un paļāvība uz viņu tagad man arī vairs nevar būt tāda kā toreiz. Viņš šai laikā ir palaidis ļoti daudz, kas stipri jāpārmet, ne tikai pret Nācionālo apvienību, bet arī vispārīgas morāles ziņā. Ja arī personīgi mantā nav iedzīvojies, tad savas partijas labad viņš, bez šaubām, ir darījis ļoti daudz, kas ētiski nav attaisnojams.

To avīzē viņam klaji esmu pārmetis, un viņš tādas lietas neaizmirst. Nekādas uzticības pilna sadarbība tādos apstākļos nav domājama, tāpēc labāk nemaz nemēģināt. ..

Saruna noritēja pilnīgi korektā un laipnā kārtā, lai gan pēc satura mani aizrādījumi brīžiem bija diezgan asi. Tomēr, visu kopā saņemot, saruna uz mani atstāja smagu iespaidu. Ulmanim nav plašāka vēriena un lielākas perspektīves. Visur tie paši oportūnistiskie motīvi, vienas dienas polītika. Jaunā kabineta sastāvs atkal rāda, ka viņš necieš blakus kaut cik ievērojamas un patstāvīgas personas.

[1940.gada] 22.jūnijā. Subjektīvi Ulmanim šis kritiens, bez šaubām, ir ļoti sāpīgs, bet, objektīvi ņemot, viņam arī še ir cūkas laime. Būtu viņš valdījis līdz sava režīma dabīgam un neizbēgamam sabrukumam, viņš ieietu vēsturē, kā to pelnījis; tagad liksies, ka viņš darījis lielus darbus un Latviju būtu ievadījis zelta laikos, ja komūnisti viņu nebūtu padzinuši. ..

Bet nu mūsu iekšējās polītikas jautājums: vai drīkst notikumiem bezdarbīgi ļaut iet savu ceļu un nogaidīt, kas būs? Vai tā nebūtu tā pati nevarība un spēka trūkums pret lieliniecismu, ko pārmeta krievu pilsoņiem un intelliģentiem? ..

Ir taisnība, ka būs ļoti grūti ko uzsākt, jo Ulmanis savā stulbumā ir iznīcinājis visas pilsoņu organizācijas. Tagad zem ielas un komūnistu terrora šai ziņā kaut ko organizēt būs ļoti grūti.

[1940.gada] 22.jūlijā. 19.VII Kirchenšteina valdība izdeva likumu, ka, sākot ar Saeimas sanākšanu, t.i., vakar p. 12, ministru prezidents līdz jaunas satversmes pieņemšanai izpilda arī Valsts prezidenta amatu, citiem vārdiem, ka Ulmanis atcelts no Valsts prezidenta amata. Ar to tad nu formāli viņa polītiskā loma būtu beigusies un, liekas, uz visiem laikiem. Tikai viņš noiet no skatuves daudz labāk nekā pelnījis, un arī šai ziņā viņam cūkas laime. Patiesībā viņa režīmam pašam no sevis vajadzēja iekšēji sabrukt, un tas varbūt būtu noticis jau šogad ārkārtīgi sliktās ražas dēļ. Tagad turpretim iznāk tā, ka Ulmaņa laikā nu kā nekā tomēr gāja, bija grūti kaŗa apstākļi un sarežģījumi, tomēr varēja dzīvot. Bet tad nāca komūnisti un nogāza Ulmani. Ulmani un viņa režīmu neieredzēja, kamēr viņš valdīja, bet tagad, salīdzinot ar lielinieku laikiem, kas uznākuši, no kuŗiem visi baidās, Ulmaņa laiki parādās it kā labākā apgaismojumā un vispāri sāk vēlēties, kaut ik būtu palicis tā, kā bija Ulmaņa laikā. Un viņa nedarbus aizmirst.

Kādai būt Latvijai


Latvijai jābūt dēmokratiskai, bagātai un latviskai. Svarīgākais no tā — latviskai, jo dēmokratiju var ieviest dažu mēnešu laikā, saimniecību uz pareizām pekām dabūt dažu gadu laikā, bet Latviju latvisku — pārdesmit gadu vajadzēs. No autoritāras, nabagas un latviskas Latvijas līdz dēmokratiskai, bagātai un latviskai Latvijai ir solis un vēl pāris soļu. No dēmokratiskas, bagātas un igauniskas Igaunijas — bezgalīgi tālu. Kļūdas un riebeklības saimniecības un polītikas iekārtā ir samērā viegli labojamas, bet noziegties pret latviskumu ir daudz smagāka nelietība. Gan tāpēc, ka nodarīto daudz grūtāk vērst par labu, gan tāpēc, ka latviskums ir Latvijas pamatu pamats: Latvijai jābūt latviskai — citādai tai vienkārši nav jēgas.

Kāpēc Ulmanis izdarīja apvērsumu — atbilde vienā grafikā un vienā tabulā


Maija vidus ir piemērots brīdis, lai izteiktos par Ulmaņa apvērsumu. Manas domas, kāpēc viņš to izdarīja, var apkopot vienā grafikā un vienā tabulā.

Zemnieku savienība Latvijas laika vēlēšanās

K.Ulmaņa ievēlēšanas kārtība Saeimas vēlēšanās LZS sarakstā
Gads Rīga Vidzeme Kursa Zemgale Latgale
1922. 1. 1. 1. 1. 1.
1925. 1. 1. 2. 1. 1.
1928. 1. 2. 1. 1. 1.
1931. 6. (ZS 1 vieta) 4. (ZS 6 vietas) 3. (ZS 3 vietas) 5. (ZS 3 vietas) 4. (ZS 1 vieta)

Ja nav skaidrs, paskaidrošu. Ulmanis manīja, ka dēmokratiskā iekārtā viņa laiks beidzas, taču negribēja pēc skatītāju vēlēšanās skatuvi pamest, tāpēc likvīdēja dēmokratiju.

Apvērsums nebija pirmā Ulmaņa sarosīšanās palikšanai polītikā. 1931.gadā brieda kas Latvijas Republikas vēsturē nebijis — valdība grasījās nostrādāt visu Saeimas pilnvaru laiku bez krišanas, tādējādi aizbāžot muti brēcējiem par dēmokratijas nestabilitāti. Turklāt kāda valdība — izteikti pilsoniska un Zemnieku savienības pārstāvja vadībā. Turklāt bija jūtama latviešu svēršanās nācionālisma virzienā. Nelaime tik, ka tas pārstāvis nebija Ulmanis, bet Hugo Celmiņš. Ulmanis nebija pat ministrs. Saeimas deputāts — jā, partijas vadītājs — arī, tomēr šķita, ka viņa zvaigzne sāk bālēt. Arī prezidenta amats bija un palika nesasniedzams. Un vēl nelaime, ka pirmie latviešu pievēršanos nācionālismam bija uzoduši Marģers Skujenieks un Dēmokratiskais centrs, kas jau posās iejāt jaunajā Saeimā uz Doma baznīcas gaiļa, proti, Doma atņemšanas vāciešiem. Savukārt laukos vēlētājus nost rāva jaunbļodnieki un Pēteris Leikarts. Bija jūtams, ka Zemnieku savienība turpinās zaudēt vietu, bet Ulmanim pašam vispār draudēja caurkrišana.

Tāpēc viņš izlēmīgi ķērās vērsim pie lietas. Gāza savu partijas biedru Celmiņu un pats iesēdās tā vietā. Lai tas vairo nestabilitāti un grauj valsts iekārtu pilsoņu acīs, lai valsts visasākā saimniecības krizē pusgadu dzīvo bez budžeta, lai. Aprēķins attaisnojās, un jaunizceptais ministru prezidents Ulmanis līdz ar nagiem tomēr nākamā Saeimā tika.

Saeimas 1931.g. vēlēšanu karikātūra

“Aizkulises” 09.10.1931. par Saeimas vēlēšanu iznākumiem

Bet dēmokratija nelāga ar to, ka tu nevari iesēsties amatā uz mūžu, ka tev rēgulāri jāizpelnās vēlētāju uzticība. Un 1934.gads brieda vēl grūtāks nekā 1931. Visi vecie sāncenši centās pa sāniem nepaguruši. Agrārreforma radīja arvien vairāk jaunsaimnieku, un tie, pagāni tādi, sliecās uz Jaunsaimnieku partiju. No jauna bija parādījušies un varēja rēķināties ar labām sekmēm pērkonkrustieši. Nebija manāma arī Ulmaņa akciju uzlabošanās Zemnieku savienības atbalstītāju rindās. Hugo Celmiņš bija ieguvis populāro Rīgas pilsētas galvas amatu un kopā ar Akadēmiskās sekcijas aprindām aizēnoja veco godību. Izskatījās, ka Ulmanim paša spēkiem Saeimā vairs netikt. Ne jau, ka vispār netiktu, bet tikšana būtu atkarīga no vairākos apgabalos ievēlēto atteikšanās taktikas un žēlastības. Bet tā būtu žēlastības maize.

Un Ulmanis ķērās vērsim pie lietas vēlreiz — un stingrāk.

Kādā skaistā ziemas vakarā 1933.gada sākumā ceļā no Saeimas nama uz Tērbatas ielu esot devušies divi Zemnieku savienības deputāti — Ulmanis un tobrīd 33 gadus vecais Alfrēds Bērziņš. Bērziņš ieteicies, ka viņš gan, ja būtu Ulmanis vai Balodis, izbeigtu Saeimā notiekošo, aiztriektu Saeimu ratā un nodibinātu savu kārtību zemē. Ulmanis apjautājies, vai daudzi tā domājot. Bērziņš atbildējis, ka vairums iedzīvotāju. Abi turpinājuši ceļu klusēdami, bet atvadoties pie sava dzīvokļa durvīm Tērbatas ielā 38 Ulmanis esot noteicis, ka varbūt pie šīs lietas būšot spiesti atgriezties.

1933.gada 3.februārī Zemnieku savienība Ulmaņa vadībā izbalsoja Skujenieka valdības iesniegto likumprojektu, ka valsts un pašvaldību uzturētās skolās mācību valodai jābūt latviešu, un ar to gāza valdību. Dēmokratiskā centra Jānis Breikšs nespēja tribīnē valdīties par koalīcijas partneŗa nodevību: “Ulmaņa kungs, nesmejieties! Jūsu neģēlīgie smiekli mani šovakar dziļi apvaino!” Bet Ulmanis no vietas tik atčivināja: “Es nemaz nesmejos!”

Ulmanis

“Aizkulises” 10.02.1933. par valdības gāšanu

%d bloggers like this: