Zemes dēls ar zvaigžņu dvēseli


Zems dēls ar zvaigžņu dvēseliJūtos maķenīt puskoka lēcējs. Literātūra mani neinteresē tik ļoti, lai būtu pircis literātūrpētnieka Viļņa Eihvalda piemiņas krājumu uz karstām pēdām vēl pagājušā gadsimtā. Taču nav ar tā, ka būtu pilnīgi vienaldzīga un Eihvalda piemiņas krājumu nebūtu pamanījis, un tas man būtu tukša vieta. Iznākumā nopirku un izlasīju tik tagad, 14 gadu pēc izdošanas, sak, nieka latiņu jau var atļauties.

Paša pieredze ar Eihvaldu ir trejāda. Pirmkārt, viņš bija manas sievas pasniedzējs. Otrkārt, tāpēc reiz piedalījos Eihvalda vadītā ekskursijā pa Lielajiem kapiem. Treškārt, viņš bija manas mammas pasniedzējs, un viņa reizēm stāstīja par jauno, dedzīgo, skaisto un gudro pasniedzēju Rīgas pedagoģiskā institūtā un pēcāk filologos.

Krājumam divas daļas. Pirmā ir Eihvalda rakstu paraugi, no kuŗiem apcerējums par Frici Bārdu “Zemes dēls ar zvaigžņu dvēseli” likts pirmā vietā, uzsveŗot literātūrpētnieka tuvību romantismam un romantiķiem. Rakstos atklājas dziļa erudīcija savā jomā un lieliska valodas izjūta, lietoti retāk dzirdēti vārdi un paša darinājumi. Krievu laika darbi, pat izravēti no sociālisma un dižās krievu tautas slavinājumiem, tādi pastīvi, bet kopš atmodas laika raksti visai sulīgi. Piemēram, stāsti par Latvijas laika bohēmu:

..Kādu vakaru viņa pienākusi pie galdiņa un vaicājusi: — Vai tu, Arvīd, man nevari izmaksāt vienu tasi melnas kafijas? (Tad Skujiņa bija bez maizes, bez darba, bez dzīvokļa.) — Nu kāpēc tad ne, saka Grigulis, — lūdzu!

Un vakara gaitā rodas nākamais jautājums: — Bet vai tu, Arvīd, nevari man naktsmājas dot? Nav kur palikt. — Bet, lūdzu, — saka Arvīds. — Man radi uz Jūrmalu aizbraukuši, māja tukša.

Es saku: — Nu labi, jūs Austru izguldījāt…

Viņš saka: — Liela mēbelēta istaba, divi dīvāni pa diagonāli, vienā stūrī Austra, otrā es… Es jau viņai pirkstu nepieliku!

Es: — Bet man tas gluži neticami izklausās…

— Jā, — viņš saka. — To es tajā drukātajā tekstā nevarēju rakstīt. Nu, viņa atnāk tāda… nemazgāta, caurām zeķēm, nošķiebtiem papēžiem, neapetītelīga…

Traģiska situācija. Droši vien jau Skujiņa būs domājusi, kā tās naktsmājas atlīdzināt, bet nekā.

Tālāk Grigulis stāstīja: — No rīta pamostamies. Viņa vaicā, vai tad brokastīs nekā nebūšot. Es viņai uzvāru miežu biezputru ar speķi, ar sīpoliņiem… Viņa prasa, vai man cita nekā neesot. Nav, nav. (Grigulis necieta nekādus maisītus ēdienus, rasolus, viņam patika uzcept speķi…) Beigās viņa tāda neapmierināta aiziet…

Otra krājuma daļa ir intervijas ar Eihvaldu un atmiņas par viņu. Te var gūt priekšstatu par stipri dzīvu cilvēku Vilni Eihvaldu — dzīves gājumu, pasniedzēja darbību, personisko dzīvi, pasaules uzskatu. Grāmatu nobeidz Eihvalda bibliografija.

Attiecībā uz mani krājumam vēl ir personīga papildus vērtība. Proti, 90.gadu pirmās puses noskaņa, kas manā un manas sievas dzīvē bija skaists laiks — jaunība, studijas, mīlestība, visa dzīve priekšā. Filologi, Eihvalds, Misiņu pārvākšanās, “Nakts”, “Nedēļa Tev”…

Lieku savos latviešu literātūras plauktos, lai stāv. Iztērētā lata nenožēloju.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: