Imants Ziedonis un es — trīs dzejas par vienu un to pašu


Veltījums Latvijas krieviemLaikam vēl negāju skolā, kad pirmoreiz saskāros ar Imantu Ziedoni — “Krāsainām pasakām”. Visvairāk iespaidoja Zaļā pasaka — kā kādu nakti pilsētā ienāca mežs. Liels, liels zaļš, zaļš mežs. Laikam jau tāpēc, ka par manu dzimto pilsētu un ka jau tad biju ar dabaszinātnieciskām nosliecēm. Bija žēl, ka tā tik pasaka.

Mājas grāmatplauktos bija dzeju krājums “Kā svece deg”, kur atradu tik nopietnam izdevumam pagalam negaidītu vārdu “pļorzība” un no galvas iemācījos dziesmu par žūpu Pēteri (Jauns kad bija Pēteris,/Pļavās grāvjus raka) un Sliņķu dziesmu (Ek, nedariet to šodien,/Ko padarīt var rīt).

Bet 80.gadu vidū mamma, tolaik 77.skolas bibliotēkāre, atnesa skolnieces Ilutas Manfeldes glīti pārrakstītu veltījumu Latvijas krieviem:

Un tāda ir mana zeme.
Stārķiem ir mazi balti bērni,
Un visi mācās lidot.

Veltījums Latvijas krieviem

Un, tā kā jums nekad nekas nav atņemts,
Tad jūs arī nezināt, kā raud eža bērns,
Kad jūs ezi nesat cepurē.

Tā kā jums nekad nav bijis māju,
Tad nezināt, kā sāp kokam,
Kad to nocērtat durvju priekšā.

Jūs esat atrautas lapas —
No kura koka?
Vai jūs pazīstat pīlādžu cīņu ar mošķiem?
Vai jūs esat no tā ozola,
Kas vēl sniegā lapas nenomet?
Vai jūs esat lapas vispār?
Visu koku lapas un neviena koka…
Ozolu lapas guļ uz zemes
Uz savām zīlēm.
Lazdu lapas guļ uz saviem riekstiem.
Kādu koku lapas jūs esat?

Jūs esat putni, kuriem vienalga, kur ligzdot.
Mana ķīvīte dēj olas pelēkās smiltīs,
Mans ērglis sēž klintīs,
Un bezdelīgas pažobelēs.
Jums vienalga, kur bērnus perēt,
Jūs esat vārnas ķīvīšu ligzdās,
Jūs esat pīles kaiju ligzdās.

Sveša zeme var maizi dot,
Sveša zeme var prieku dot,
Bērniem bikses un kreklu dot,
Un cepuri dot…
Uzvaras ilūziju dot…

Neviena zeme nevar
Radītāja prieku dot.
Mieru dod tikai tēvu zeme,
Un, kad jūs mirsit,
Caurvējš kauks jūsu zārkos.

Apzinoties, ka noziedzos pret tālaika režīmu, pārrakstīju dzejoli un paglabāju slepenā, bet goda vietā.

Skolā, mācoties Ziedoni obligātā kārtā (konspektējot “Kurzemīti” utml.), sapratu, ka viņš tomēr nav manējais rakstnieks. Dižs, bet ne manējais. Tā tas arī palicis.

Bet pagaidām jaunāko Ziedoņa daiļrades iespaidu man sagādājis “Latvijas Avīzes” polītikas nodaļas vadītājs Māris Antonevičs, šīgada Jaungada pārdomās citēdams citu dzejoli par to pašu:

Egle zina savu vietu —
meža vērī, dumbrājā, kur
maize neaug.

Priede zina savu vietu —
silā, baltā smiltiņā, kur
maize neaug.

Un nelien ielabotā zemē.

Bet alksnis lien citu ielabotā zemē.

Ļoti pašapzinīgi aug alkšņi,
nekad nenāk pa vienam,
nāk barā, visi uzreiz un
izriej zemi. Tikko tu pielaidies
mazliet humānāk —
kā ar liepiņu vai ozoliņu —,
tikko tu neatcērt šim,
tā šis pāri grāvim, laukā
iekšā un desmit mazi alksneni apkārt.

Nav jau tā, ka slikts, katrs kociņš
dzīva radība,
tikai neesmu redzējis otru tik
pašapzinīgu bezcenas koku —
pieprasa pašu labāko zemi.

Ielaiž tāds saknes maizes kukulī,
un tu griez riku, nepamani,
apēd mazu saknes gabaliņu
un vienu dienu jūti, ka
sirds
alkšņo un tev vairs negribas
sēt, un tu ej
meklēt jau citu iekopto zemi.

Un nobeigumā vēl viens, kas der ne tikai par apsveikumu, bet arī polītkorektuma indikātoru un vissirsnīgāk dzirdēts Iesalnieku Ziemassvētkos:

Gribas, lai baltā pasaulē
Balti sniegi snieg,
Un pa baltiem lielceļiem
Balti cilvēki iet.
Un lai baltos cilvēkos
Baltas domas dzimst.
Un lai baltās darbdienās
Balti svētki ir.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: