140 vārdu: ražošana ir bezjēdzīga


Polītiķiem patīk izteikties, ka jāattīsta ražošana. Jā, var rakt dzelzsrūdu, lai lietu tēraudu, lai ražotu ekskavātorus, lai raktu vairāk dzelzsrūdas, lai lietu vairāk tērauda, lai ražotu vairāk ekskavātoru… Bet jēga? Izšķiesti resursi, piegānīta daba, bet kāds labums pilsoņiem? Un kāds labums ko ražot, ja to nevar pārdot?

Jo runa tiešām ir par labumu pilsoņiem, nevis ražošanu. Ražošana nav vienīgais veids, kā darīt laba cilvēkiem. Pilsoņiem vēlmju daudz. Jo asāka kāda neapmierināta vēlme, jo lielākas peļņas izredzes tiem, kas to apmierinās. Un cilvēki vēlas ne tikai jaunu mantu.

Kāpēc tomēr pastāv ražošanas fetišs? Pirmkārt, ražošana atšķirībā no pakalpojumiem piedāvā taustāmas preces. Otrkārt, SPRS atpalicība no brīvās pasaules ražošanā bija mazāka nekā pakalpojumos, tāpēc uzsvēra ražošanas nozīmi. Daudziem tas joprojām galvā iesēdies.

Ražošana, būdama sena nozare, zaudē īpatsvaru saimniecībā. Nākotne pieder pakalpojumiem. Kas cenšas iegalvot pretējo, ir nejēga, kuŗš stāv ceļā progresam.

Advertisements

3 Atbildes to “140 vārdu: ražošana ir bezjēdzīga”

  1. Haris (@akmens) Says:

    Negaidīju Ritvara blogā lasīt šādu, hm, utopisku ekstrēmismu. Liberālim piestāvētu.:) Pārsūtiet arī, piemēram, Ivetai Kažokai – domāju, patiks.

    Kas ir “pakalpojumi”? Programmatūra? Tūrisms? Jaunu “finanšu instrumentu” radīšana? Holivudas filmu, popmūzikas radīšana?

    Nez kāpēc Japāna, Koreja, Taivāna, Ķīna izvēlas iet gluži citu ceļu. Un ar lieliem panākumiem.

  2. ritvars Says:

    Ātrumā (neveltot vairāk par 5′ katrai valstij) esmu atradis šādu ražošanas (lauksaimniecība, rūpniecība, celtniecība, elektrības, gāzes un ūdens apgāde) īpatsvaru IKP:
    Japāna — 1960. 56,1%, 1970. 51,1%, 1980. 44,0%, 1990. 41,6%, 2009. 27,4%;
    Ķīna — 1980. 78,4%, 1990. 68,5%, 2000. 61,0%, 2010. 56,9%;
    Taivāna — 1981. 71,8%; 1990. 62,2%, 2000. 54,2%, 2010. 59,7%;
    D-koreja — ātrumā neatradu, bet esmu pārliecināts, ka līdzīgi krītas.

    • Haris (@akmens) Says:

      Varbūt vakar (arī ātrumā) nebiju īpaši precīzs savas domas formulējumā –

      Piekrītot, ka ĪPATSVARS krītas, tomēr jāskatās, no kāda procenta tas krīt un no kādas labklājības (bagātības) punkta tas krīt. Šis “krišanas” fenomens mums nedrīkst būt nedz paraugs, nedz “mierinājums”, kad aplūkojam Latvijas sabiedrības nabadzību.

      Jūsu paša sameklētajos piemēros redzam, cik liela atšķirība šajā īpatsvarā ir starp Japānu (ļoti bagāta) un Ķīnu (pagaidām vēl caurmērā diezgan nabadzīga). Savukārt Jūsu rakstā piedāvātajā piesaistītajā mājas lapā redzam, ka ekonomiski arvien vājākajā, bet joprojām bagātajā ASV 2010. gadā īpatsvars ir 13%, Kanādā 10,5%, Austrālijā 9,3%. Zīmīgi, ka vismaz tikpat bagātajās Japānā (20%) un Vācijā (18,7%) šis īpatsvars ir būtiski – gandrīz divas reizes – lielāks nekā citās valstīs.

      P.S.
      Redzu, ka Jūsu dati par Japānu 2009. gadu rāda 27,4%, bet Marka Perija blogā par Japānu tikai gadu vēlāk ir minēti 20%. Acīmredzot tāda atšķirība rodas, dažādi interpretējot datus, tomēr tendence un valstu savstarpējais salīdzinājums droši vien paliek spēkā.

      Interesanti, ka Taivānā (pēc Jūsu datiem) īpatsvars šobrīd ir pat augstāks nekā Ķīnā, lai gan tā noteikti ir bagātāka par Ķīnu. Acīmredzot joprojām arī ambiciozāka.


Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: