Vai maksāt par attieksmi?


Nedēļas nogalē biju laukos un pārlasīju jaunākos rajona avīzes numurus. 29.maija numurā bija lielisks raksts redaktora slejā. Tik lielisks, ka izgriezu, sazinājos ar redakciju un ar laipnu “Zemgales” atļauju pārspiežu te:

Vai maksāt par attieksmi?

Noteikti jāsaka paldies Dievam, ka man dzīvē salīdzinoši maz nācies izmantot ārstu pakalpojumus. Tikai tad, kad tie tiešām nepieciešami vai arī, veicot obligātās pārbaudes. Tomēr nav jau tā, ka nebūtu galīgi nekādas pieredzes. Ir tik daudz dzirdēts gan no paziņām, gan radiem un draugiem. Arī paši dažādu iemeslu dēļ esam mainījuši ģimenes ārstu. Iespējams, tāpēc, ka slimot nācies reti, man ir tik maza izpratne par to, kā darbojas kārtība ar ārstēšanos un nokļūšanu pie speciālistiem. Laukos iedzīvotājiem laikam ir tā priekšrocība, ka pagastos ir feldšeri. Arī mēs vienmēr pēc palīdzības griežamies pie sava pagasta speciālistes, un pieredze rāda, ka bieži vien viņas padomi ir daudz vērā ņemamāki kā daža laba ģimenes ārsta. Cik nav dzirdēts, ka ārsts tikai izraksta dārgas, bieži vien kādas konkrētas firmas zāles. Tāds gadījums ir bijis mūsu radiem, kad vairāki cilvēki ar dažādām problēmām tikuši pie vienām zālēm. Reiz pati aptiekā prasīju, vai tad nav lētāku zāļu, ka izrakstītas tik dārgas. Aptiekāre atbildēja, ka, protams, ir, taču viņai neesot tiesību citas dot.

Pirms dažiem mēnešiem man bija jāiet ārstu komisija. Ko mēs ar to saprotam? Ikviens, kuram kādreiz ir nepieciešams veikt ārstu komisiju, zina, ka par noteiktu naudas summu uz viena vai vairākiem papīriem pretī saņems parakstus. Tieši tā bija man. No visiem ārstiem, kurus man šīs komisijas laikā bija jāapmeklē, tikai okulists un laboratorijā veica pārbaudi, pārējie vien parakstīja papīru. It kā jau pati zinu, ka esmu vesela, bet ja nu tā nebūtu? Esmu dzirdējusi, ka Lielbritānijā bieži vien ārsti pacientiem iesakot lietot paracetamolu. Tas it kā esot tāpēc, ka ārsts baidās uzņemties atbildību, ja būs ārstējis ar nepareiziem medikamentiem. No paracetamola neviens nemirstot. Dīvaina filozofija. Bet kā tad ar ar atbildību par parakstītu papīru pie mums? Vai tad speciālists neuzņemas atbildību? Tas ir katra paša ziņā.

Taču tajā pašā reizē, apmeklējot visus šos speciālistus, man radās vēl kādas pārdomas un ne man vien, jo rindā sēdējām vairāki…

Gadījās tā, ka, aizejot pie attiecīgā kabineta durvīm, tās bija ciet. Rindā gaidīja vairāki cilvēki, nāca klāt vēl. Cits citam jautāja, vai ārsts strādā, cik ilgi būs prom. Informācijas nebija. Sēdēju un prātoju — ja zinātu, ka dakteris aizgājis pusdienās, varētu tajā laikā paspēt ko citu. Tādas sarunas vedās uzgaidāmajā telpā, cilvēki jutās apjukuši, jo nebija neviena, kurš pateiktu, cik ilgi jāgaida. Vai tā skaitās bezmaksas medicīna? Vai arī — kā maksā, tā strādā? Vai tiešām ir grūti pie durvīm piestiprināt speciālistu darba laiku, vai izejot ir sarežģīti pielikt zīmīti, ka ārsts ir izgājis pusdienās vai arī uz kādu no nodaļām? Tā sēžot un gaidot, ir tik muļķīga sajūta, jo nevar jau saprast, vai kāds vispār atnāks un vēl apmeklētājus pieņems. Šajos gadījumos man gribas atbalstīt maksas pakalpojumus, jo, ja es maksāju, tad es pretī saņemu arī kvalitatīvu apkalpošanu un patīkamu attieksmi. Secinājums tāds — ja man nebūtu vajadzīgi tie paraksti, no laba prāta es laikam uz turieni neietu, jo man gribētos, lai ciena manu laiku.

Zinot, ka man būs vajadzīga šī komisija, bet vēl īsti nezinot, kādus ārstus vajadzēs, pieteicos pie speciālista kādā no Rīgas veselības centriem. Tur biju gājusi vairākus gadus, mani apmierināja attieksme, kaut cenas nav zemas. Domās apsvēru visus par un pret un sapratu, ka vienīgais zaudējums būs naudas summa. Piezvanīju, pieteicos sev vēlamajā laikā un zināju, ka tad arī tikšu pieņemta, vai gadījumā, ja kaut kas mainās, man piezvanītu.

Varbūt var oponēt, ka visur tā nav. Tad man laikam ir paveicies, ja es attieksmes dēļ esmu gatava kādreiz maksāt reizes desmit vairāk, jo, dodoties uz ārstniecības iestādi, es tomēr eju ar domu izveseļoties nevis, redzot tur notiekošo, saslimt vēl vairāk.

Šajā ziņā, manuprāt, zobārstniecība ir tā joma, kura kopš padomju laikiem ir pilnībā mainījusies. Visi apmeklējam labus speciālistus mūsdienīgi aprīkotos kabinetos un par to arī atbilstoši maksājam. Ja mums piedāvātu izvēlēties alternatīvu par pāris latiem apmeklēt speciālistu ar “padomju laika” iekārtām, nez vai kāds piekristu.

Edīte Bēvalde,
reportiere

Kāpēc raksts ir lielisks? Jo aprakstītais ir vēl viena liecība atšķirībai starp valsts (pašvaldības) un privātu, maksas uzņēmējdarbību un tam, ka otrā gadījumā kungs un ķēniņš ir patērētājs, kuŗš, balsojot ar savu maciņu, noteic, kam būs zelt un kam būs zust. Iznākumā, lai zeltu un nezustu, pakalpojuma sniedzēji spiesti rūpēties par pircēja vajadzībām un vēlmēm — arī par attieksmi ārsta uzgaidāmā telpā.

Un vēl šķita būtiski, ka — pretēji vietējo un valsts līmeņa polītiķu vaimanām par kapitālisma šausmām, it īpaši attiecībā uz veselības aprūpi — autore gatava izvēlēties maksas medicīnu, kaut pārstāv novadu, kur dzīves līmenis pusotru reizi zemāks nekā Rīgā. Zīmīgi, ka par paraugu, kam līdzināties, nosaukta zobārstniecība — tieši zobārstniecība darbojas vistuvāk brīva tirgus apstākļiem.

Polītiķi šai ziņā šķiet atpalikuši no vēlētājiem vai maldīgās domās par to viedokli. Bet varbūt tā nav atpalicība — jo brīva tirgus apstākļos polītiķiem zudīs iespēja uzmesties par tautas labdaŗiem, kuŗi gādā un rēgulē veselības aprūpi, un zvejot balsis, turot pilsoņus atkarībā no valsts.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: