Kristīnes Antes “Baltijas guberņas un Somija Krievijas impērijas sastāvā”


RTEmagicC_Ante_Vest-avoti.jpg[1]Klajā nācis senas paziņas un cīņubiedres (ja nemaldos, kopš 1998.) Kristīnes Antes gatavots vēstures avotu krājums “Baltijas guberņas un Somija Krievijas impērijas sastāvā”. Bija gods iegūt pavisam svaigu un ar autores ierakstu. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Vispirms jāatzīst, ka iespaidu aprakstīšanu ietekmē pazīšanās fakts. Proti, bažas, ka skarbāki vārdi aprakstā varētu ietekmēt personīgas attiecības. Amicus Ante, sed magis amica veritas.

Tad var atzīt, ka virsraksts maldina. Iepriekšējais sērijas izdevums “Polija un 1938.—1939.gada starptautiskā krīze Eiropā” tieši par to arī bija. Bet te — visa Latvijas, Igaunijas un vēl Somijas divsimt (simt) gadu dzīve Krievijā. Tur tak cik tūkstošlappušu monografiju var savērpt! Īstenība tomēr visai šaurāka: runa tikai par territoriju pievienošanu Krievijai, tiesisko statusu, pārvaldi, likumdošanu un valodas polītiku. Katru nodaļu ievada autores gatavots attiecīgās jomas apskats. Avoti pārsvarā imperijas normātīvie dokumenti un dažādu imperijas laika darboņu viedokļi. Katru avotu ievada īss autores paskaidrojums par to.

Avoti atklāj imperijas polītiku — Baltijā nīcināt provinču atšķirības no Iekškrievijas, Somijā vispirms veicināt somisko, lai mazinātu zviedrisko (Somija, pirms Krievija to iekaŗoja, piederēja Zviedrijai), bet, kad somi jau sāk vilkt uz savu patstāvīgu valsti, vērsties arī pret somisko. Somijas patstāvības līmeņa apjēgšanai varu minēt, ka:

  • 20.gs. sākumā Somija ieviesa vispārēji vēlētu parlamentu, kuŗa vēlēšanās uzvarēja sociāldēmokrati;
  • pēc 1905.g. Somija bija iecienīta revolūcionāru patvēruma vieta (arī latviešiem).

Vai varam iedomāties, ka SPRS būtu brīvi vēlēta Latvijas Saeima, kuŗā lielākā ietekme ir Latviešu zemnieku savienībai? Vai ka no padomju režīma represijām būtu iespējams paglābties, aizbēgot uz Ukrainu?

Tāpat dokumenti rāda, ka vēl 19.gs. sākumā imperija vairāk līdzinājās senāku gadsimtu ķēniņvalstīm: pamats bija nevis krievu tautība, bet imperātora persona un oficiālā valoda — franču. Vairāki dokumenti rāda imperijas lēnību un mīkstumu pārkrievošanas ziņā (salīdzinot ar 20.gs. režīmiem):

  • aktīva valodas polītika sākas tik 19.gs. 60.gados;
  • 1885.g. tiek izdots rīkojums, ka 1850.g. izdots rīkojums tomēr jāpilda;
  • 1721.g. Nīstades miera līguma apsolījumi aktuāli vēl pēc 166 gadiem.

Pats varu pieminēt, ka vēl 1897.g. 1/3 imperijas galvaspilsētas Pēterpils apkārtējā lauku apriņķa iedzīvotāju bija somi.

Pārsteidza krājumā ievietots anonīma autora viedoklis par pārkrievošanas polītikas ietekmi uz 1905.g. revolūciju un tai sekojošiem notikumiem. Autors — latvietis, vācietis vai krievs — apbrīnojami skaidri saredz krievu, nekrievu un sociālistu attiecību trīsstūri un apbrīnojami trāpīgi izprot sociālismu un nācionālismu:

(135.lpp.) Visbeidzot — revolūcijas sagatavošanu un tās norisi šai apgabalā spēcīgi ietekmēja skolu pārkrievošanas sistēma, kas tajās valdījusi jau 20 gadus. Pievērsīšos tikai lauku tautskolām. To skolotāji, kas audzināti krievu skolotāju semināros, ir latvieši, kuriem nav savu sakņu izjūtas. Viņi ir atrauti no savas tautības un audzināti pārkrievošanas mērķu dēļ. Tā kā šiem skolotājiem nav nekādu nacionālo interešu, lielākā daļa no viņiem ir kļuvuši par kosmopolītiem-sociālistiem, bet attieksmē pret reliģiju — par ateistiem.

Nepatika autores komentāros kategoriski vispārinoši apgalvojumi un tautiskuma noniecināšana:

(97.lpp.) 19.gs. domātāji bija pārliecināti, ka valodas (tāpat kā tautas) ir iedalāmas divās lielās grupās: valodas un tautas, kurām likteņa dieviete lēmusi laimīgo lozi, tādēļ tās ir augstākas kultūras nesējas (piemēram, franču, vācu vai krievu), un tās, kurām lemta daudz pieticīgāka nākotnes perspektīva. (Tiešām visi 19.gs. domātāji? — R.E.)

(148.lpp.) Tādēļ pievienošanās Krievijai somiem tajā laikā pavēra vairākas jaunas iespējas. (It kā somi būtu paši pievienojušies.)

(148.lpp.) Pārmaiņas pārvaldes struktūrās padarīja Helsinkus un Vīpuri par multinacionālām un atvērtām pilsētām, salīdzinot ar izteikti intraverto un noslēgto pārējo Somijas teritoriju. Simbolisks iepriekš minētā apliecinājums ir arī pareizticīgo un katoļu baznīcu, sinagogas un mošejas parādīšanās šajās Somijas pilsētās. (Tautiskums ir slikti. Kāda laime, ka Latvijā ir tāda multinācionāla, atvērta paraugpilsēta kā Daugavpils! Cik žēl, ka visa Latvija nav tāda! Kad beidzot Rīgā, Cēsīs un Durbē būs sava mošeja?)

(150.lpp.) Vai šo somu valstsvīru vēlme ciešāk saplūst ar Krieviju bija nodevība? Kā tā būtu jāvērtē? Vai viņi būtu jānosoda? (Tikumisks relātīvisms kūda apšaubīt visu. Arī to (un īpaši to), kur pašsaprotami atbildēt — JĀ. Un, ja reiz somi toreiz tā, tad vai mūsdienu valstsvīri, kuŗi vēlas saplūst ar Krieviju, ir nosodāmi un nodevēji?)

(150.lpp.) Te jāatzīmē somu tradicionālās historiogrāfijas anahronisms un vienpusība, skatot Somijas vēsturi tikai no konstitucionālo tiesību cīņas viedokļa vai arī vērtējot to no mūsdienu pozīcijām, jo 19.gs. pirmās puses cilvēki nevarēja paredzēt nākotnes notikumus. (Nācionālā neatkarība ir anakronisms un vienpusība.)

(229.lpp.) Laiks, kurā Somija tika pievienota Krievijai, bija nozīmīgs arī tāpēc, ka, tāpat kā citās Eiropas valstīs, arī te somu sabiedrības izglītotākajā daļā popularitāti ieguva tautiskā romantisma idejas. Tāpat kā to Eiropas valstu sabiedrību, kuras tiecās atbrīvoties no Napoleona varas, arī somus iedvesmoja ideja par savu valsti. Tautiskā romantisma domātāju izpratnē tauta nav tikai indivīdu kopums. Tai ir īpašs raksturs, kura pamatā ir to vienojoši komponenti. Viens no svarīgākajiem šīs kopības komponentiem ir valoda, kas mistiskā veidā izgaismo un izceļ nacionālās kopības unikālās iezīmes. Tajā laikā tautiskā romantisma pārstāvji svēti ticēja, ka tradīcijas nevis pastāv blakus dzīvajai tautas valodai, bet gan ir tanī ieaugušas. Viņi uzskatīja, ka somiem, kas kopā ar citām tautām ir nostājušies uz vēstures skatuves, jāiet vēl tālāk, t.i., jāpanāk, lai Somijā viņu valoda tiktu lietota visu līmeņu administratīvajās iestādēs, universitātē, skolās un, protams, visdažādākajās kultūras aktivitātēs. (Sava valsts, tauta, valoda ir naivs romantisms, ko cilvēces progress sen jau atmetis. Kā var gvelzt ko tik smieklīgu, ka pārvaldes iestādēs, augstskolās, skolās un kultūras aktīvitātēs jālieto pamattautas valoda?)

Ar redaktora aci pamanīju dažas kļūdas, kas novēršamas turpmākos metienos, ja tādi maz būs:

  • 54.lpp. ir gan jus singulare, gan jus singlure;
  • 98.lpp. ir beļģu valoda;
  • 118.lpp. Voldemārs fon Boks dzīvojis Rīgā 1867–1866;
  • turpat es neteiktu, ka Boks izstājies no Vidzemes bruņniecības un pārgājis katoļos “mūža nogalē”, ja pēc tam nodzīvojis vēl 22 gadus;
  • 147.lpp. ir “ienesa .. izmaiņas”;
  • 150.lpp. vārdu secība “pievienošanas Krievijas impērijai gaitu”.

Izlasīju ar interesi; visu cieņu par izdarīto darbu; aizraujoši, vērtīgi un pamācoši; lieku vēstures grāmatu plauktā blakus jau minētam Jēkabsona Polijas avotu krājumam.

Pēteŗa Zeiles “Konstantīns Raudive”


zeile_raudive[1]Esmu izlasījis Pēteŗa Zeiles grāmatu “Konstantīns Raudive” un nu varu dalīties iespaidos. Grāmatu savulaik nopirka mamma — par savu novadnieku. No Asūnes līdz Raipolei, protams, pāris pagastu starpā, tak tā pati Latgale vien ir. Pats Raudivi vispirms iepazinu 80.gados, lasot “Pārpersonīgo un personīgo”. Varēja matīt, ka autors ir dziļš un erudīts, izteikti antikomūnistisks domātājs. Netrūka arī laika nodevu (“P. un p.” iznāca 1942.gadā) par Eiropas cīņu pret boļševismu. Vēlāk uzzināju, ka Raudive bijis arī Zentas Mauriņas vīrs un garu izsaucējs.

Zeiles grāmatas būtība ir Raudives dzīves un garadarbu apraksts. Ja gribat ko noskaidrot par Raudivi — lasiet Zeili. Nekāda pārdzīvojuma, vairāk zināšanu. Pats uzzināju, ka Raudive bijis spānists, un citu viņa darbu saturu (jo vēl izlasījis esmu tikai “Dzīves kultūrai”). Zeiles izlasīšana pamudināja pārlasīt “Pārpersonīgo un personīgo”. Guvu jaunus iespaidus: dabaszinātniecisks kretīnisms neļāva piekrist, kā Raudive, spoži uguņodams, beŗ bez pierādīšanas kategoriskus apgalvojumus. Ja kāds grib Zeiles grāmatu savā īpašumā — piedāvājiet cenu.

Iedvesmai — cita atsauksme pēc Zeiles izlasīšanas.

Kur varēs nodot balsi glabāšanā


Viens no šīgada Saeimas vēlēšanu jaunumiem ir balss nodošana glabāšanā. Kas tas par zvēru, var izlasīt te. Kā tas izpaudīsies, var izlasīt Saeimas vēlēšanu likuma 48.1 pantā un īpašā instrukcijā. Priekš diviem mēnešiem Centrālā vēlēšanu komisija pēc iedzīvotāju reģistra datiem noteica, kuŗās pašvaldībās cik būs vēlēšanu iecirkņu, kur varēs nodot balsi glabāšanā. Savukārt pašvaldību vēlēšanu komisijas līdz augusta sākumam noteica, kuŗos tieši iecirkņos to varēs darīt. Iznākums ir tāds:

Balss nodošana glabāšanā 2014

Rīgā — tāds:

Balss nodošana glabāšanā Rīga

Dažus glabāšanas iecirkņus kā Rīgā, tā citur Latvijā, iespējams, varēja izvietot lietderīgāk, taču par to tagad neizteikšos, jo, pirmkārt, glabāšanas vietu noteikšana ir attiecīgās pašvaldības vēlēšanu komisijas kompetence un, otrkārt, balss glabāšana notiks pirmo reizi un mācības varēs izvērtēt pēc vēlēšanām. Atļaušos vien salīdzināt ar savu pērno balss glabāšanas iecirkņu izvietojuma uzmetumu:

 Balss nodošana glabāšanā 62

Nobeigumā atgādinu, ka balss nodošana glabāšanā visvairāk domāta vēlētājiem, kuŗi nevarēs nobalsot sestdien, 4.oktobrī, tāpēc, pirms trešdien—piektdien doties uz kādu no 61 glabāšanas iecirkņa, iesaku apdomāt, varbūt tomēr varat atvieglot iecirkņa komisiju darbu un a) balsot sestdien; b) izmantot kādu no gandrīz tūkstoš parastiem iecirkņiem.

Ceļojums uz Berģu—Upesciema—Langstiņu veloceliņu un atpakaļ


Vakar bija tik jauks laiks, ka nenocietos pēc darba maķenīt pabraukāties. Konkrēti, no Vecrīgas uz Teiku caur Langstiņiem, 40km. Te var apskatīties, kāds bija tālākais posms. Tāda maršruta izvēlējos, lai izmēģinātu Gaŗkalnes novada Berģu—Upesciema—Langstiņu veloceliņa, kuŗa vēl nebiju braucis.

Latvijas vasara ir tik īsa, ka jābauda, kamēr ir. Un viena no baudām ir braukt tādā siltā dienā pa, piemēram, Brīvības ielu ar 25…30km/h un just, kā asfalts dveš versmīti. No Gaisa tilta sākas veloceliņš, kur, protams, drošāk nekā pa ielu, tak ātrums un siltums mazliet mazāks. Veloceliņš godīgi aizved līdz Berģu pagriezienam. Vienīgais, kur mazāk pieredzējis braucējs var apjukt, ir tas, kā celiņš izlokās cauri Juglas krustojumam. Aiz Berģu krustojuma gribot negribot jālaiž pa Vidzemes šoseju līdz Berģu “Depo” — posms ir īss un patīkams, jo ceļš ved lejup no Berģukalna. Tikmēr jābūt izdomājušam, no kuŗa gala sākt Gaŗkalnes novada veloceliņa izbraukšanu. Tūristiski un pēc satiksmes izkārtojuma pareizāk sākt no tālākā, Langstiņu gala, taču es sāku no Berģiem, jo jautu, ka ar šo celiņu nepietiks un gribēšu vēl pabraukāties.

Biju iepriekš internetā palasījis, un celiņš atbilda priekšstatam — visai neērts; varbūt sliktākais, pa ko esmu braucis. Neērtumu veido vairākas daļas. Pirmkārt, visi 8km celiņa bruģēti. Pieļauju, ka vēl vairāk spļaudās skrituļotāji. Otrkārt, no “Depo” līdz Berģiem, kur tas iet pa stigu, celiņš ir asiem līkumiem un stāviem kūkumiem. Kur tālāk iet gar ielu, tas seko ielas tecējumam un ir mierīgāks. Treškārt, maršruts tik bezjēdzīgs, ka to gandrīz neizmanto. Visos 8km sastapu veselu vienu ritenbraucēju, un tas pats brauca pa ielu, lai nebūtu jākratās pa bruģi. Ceturtkārt, nav savienots ar citiem celiņiem. Man tas diez cik netraucēja, bet jārēķinās, ka būs ar riteni jālaiž pa Vidzemes šoseju. Piektkārt, kronis visam ir stabs, kas vienkārši stāv celiņa vidū. Tāds ~30cm augsts un Ø ~10cm stabs, kas stāv un gaida kārtējo upuri. Gaŗkalnes dome bija solījusi stabu novākt līdz celiņa atklāšanai. Sestkārt, jaukumu izmaksas projekta gaitā ievērojami augušas un beigās sasniegušas 605tk Ls jeb 77tk Ls/km.

Vai ir arī kas labs? Jā, ir viens un, manuprāt, liels labums: braucot var vērot Berģu, Upesciema un Langstiņu apbūvi un priecāties, ka arvien vairāk latviešu tiek pie nākotnes apdzīvotības modeļa — savas mājas piepilsētā. Skaista arī Berģu skola Upesciemā. Ceļā gan kā mācība gadās noplukušas nepabeigtas rindu mājas, pie kuŗām izkārtne vēsta, ka “Berģu terases” financē Krājbanka… Otrs, sīks labumiņš ir norāde, kas ļauj starp Langstiņiem un Vidzemes šoseju ievērot 1.pasaules kaŗa tanku grāvi, ko krievi 1917.g. rakuši pret vāciešiem.

Kad biju izbraucis visa veloceliņa, jautu, ka tiešām labprāt izmestu vēl kāda līkuma. Tāpēc pa veco Baltezera ceļu pāri dzelzceļam līdz Baltezeram, bet no tā izbraucu Priedkalni, kas ir slavenākais 20.gs. nogales biezo ciems. Tiesa, pārāk aizrauties ar pilīšu vērošanu neiesaku, jo ceļā visai bieži visai nepatīkami slieksnīši. Tieši pie Rīgas robežas ir ēstuve (šasliknīca) “PiePe” (kas nozīmē “pie Pekša”; Peksis ir saimnieks, kandidējis ZZS sarakstā). Izlaidu, jo laidu pēc arbūza. Izbraucot Kanāla ielu visā gaŗumā, nonāk pie Juglas dzelzceļa tiltiem, pa kuŗiem var tikt pāri Juglai uz Juglu. Ar to nepietika, tāpēc vēl izlaidu līkuma apkārt Bābelītim pa Pakalniešu ielu. Tad gan pietika.

Ukraiņi saplēsuši Putina vateni


20140803092325%21East_Ukraine_conflict[1]

Ukraiņu saplēstais Putina vatenis

Esmu jau izstāstījis diviem cilvēkiem (klasesbiedrs; gadsimtu mijas LU Studentu padomes aprindas), tā ka vairs nav noslēpums, tāpēc atļaušos ielikt arī te.

Proti, izskatās, ukraiņi saplēsuši Putina vateni — palēnām tomēr tos izdzimteņus Donbasā sakauj. Ar to noslēdzas vēl viens spirāles loks — Putins atkal ir tās pašas izvēles priekšā kā pēc Krimas sagrābšanas: laist ukraiņus brīvībā (gan jau komplektā ar lēni dziestošu terrora kampaņu un graujošu darbību, bet tomēr) vai iebrukt vēl atklātāk un nopietnāk.

Pirmā iespējā Putins ir sliktākā stāvoklī nekā pēc Krimas, jo tad varēja izbazūnēt, cik lielisku uzvaru guvis, un likties mierā, bet tagad tā ir atkāpšanās pēc acīmredzamas sakāves un attiecību sagandēšanas ar civīlizēto pasauli. Turklāt ilgtermiņā brīva un neatkarīga Ukraina ir nāves spriedums Putina režīmam un krievu imperiālismam vispār. Cita lieta, ka Putins vēl var mierīgi aizvaldīt gadu gadiem līdz dabiskai savai miršanai, jo tas nāves spriedums tiešām ir ILGtermiņā.

Otrā iespējā notikumus un sekas grūti prognozēt, tomēr straujas kustības drīzāk tuvinās asiņainā Kremļa punduŗa un uz nāvi slimās lupatu imperijas norietu. Jautājums tik, cik ļauna vēl pagūs nodarīt. Iesākumā, piemēram, terroristi no Ukrainas puses apšaudīs kādu Krievijas robežpunktu…

Slava Ukrainai!

Publicēts Uncategorized. Birkas: . 3 Comments »

Latviešu dēmografijas mača rezultāts 2013.gadā


Centrālā statistikas pārvalde priekš kāda laika publicējusi 2013.gada dēmografijas procesu rādītājus, arī tautību griezumā. Līdz šim biju aizņemts ar Eiroparlamenta vēlēšanu aprakstīšanu, bet nu varu pievērsties kam citam. Piemēram, jautājumam, cik lielā mērā dēmografiskie procesi pērn darbojušies latviešu labā (un vai vispār). Un dēmografijā ir kā sportā: lai uzvarētu, nav svarīgi, cik tu pats stiprs, bet gan, lai tu būtu stiprāks (ātrāks, veiklāks utml.) par sāncenšiem. Dēmografijā tas nozīmē, ka izšķirīga nozīme ir nevis dēmografisko rādītāju absolūtām vērtībām, bet rādītāju samēram starp dažādām grupām.

Ir trīs procesi, kas maina kāda apvidus tautību sastāvu: dabiskā kustība, migrācija un pārtautošana. Pirmos divus var sadalīt sīkākās sastāvdaļās: dabisko kustību veido dzimstība un mirstība, migrāciju — iebraukšana un izbraukšana. Gandrīz vai kā teniss vai volejbols ar punktiem, setiem un mača rezultātu rodas. Tā kā minēto dēmografisko procesu intensitāti var izmērīt, var arī noteikt, kādā virzienā tie ietekmē latviešu dēmografisko stāvokli (uzlabo vai pasliktina) un cik lielā mērā — un kāds tieši pa punktiem ir mača rezultāts. Lūk, kādi promilēs (tūkstošdaļās) ir 2013.g. skaitļi:

Dzimstība Mirstība Iebraukšana Izbraukšana Pārtautošana
Latvieši 11,0 12,4 2,6 8,8 Precīzu datu nav. Īstermiņā neitrāli, ilgtermiņā negātīva tendence
Pārējie 8,8 17,1 6,7 15,1
Starpība +2,2 +4,7 -4,1 +6,3
Dabiskā kustība Migrācija
Latvieši -1,4 -6,2
Pārējie -8,3 -8,4
Starpība +6,9 +2,2
KOPĀ
Latvieši -7,6
Pārējie -16,7
Starpība +9,1

Un, ja reiz ir skaitļi, var tos rādīt uzskatāmāk attēlā:

Latviešu un pārējo dēmografiskie rādītāji 2013

No pieciem rādītājiem trīs darbojas latviešu labā, viens ir neitrāls un viens negātīvs. Visiem to zīme viegli izskaidrojama:

  • kopš atmodas kā latvieši, tā sveštautieši sirds dziļumos jūt, ka Latvija ir latviešu zeme, tāpēc latvieši drošāk laiž pasaulē nākamo paaudzi, dzīvo veselīgāk un atbildīgāk pret sevi un savējiem un ciešāk turas savā tēvijā. Zīmīgi, ka visvairāk latviešu labā darbojas tieši izbraukšana. Arī tas viegli izskaidrojams — līdzīgos apstākļos drīzāk izbrauks tie, kam Latvija un latviskums vienaldzīgi vai pretīgi;
  • nav brīnums, ka no ārzemēm vairāk iebrauc sveštautieši;
  • Tautas frontes — “Latvijas ceļa” — Tautas partijas — “Vienotības” etnopolītika praksē nozīmējusi pārkrievošanas turpināšanu. Mazākas tautas gandrīz pilnībā iznīcinātas; vienam krievam, kas mājās runā latviski, pretī ir trīs latvieši, kas mājās runā krieviski, taču pagaidām latviešu pārkrievošanu nosedz plūsma no dažām sīkākām tautām pie latviešiem.

Viegli arī secināt, kas darāms, lai latvieši dēmografijas mačā uzvarētu:

  • nostiprināt latviešu saimnieka stāvokli valstī un izjūtu, ka tas tā tiešām ir;
  • samazināt imigrāciju līdz minimumam;
  • ļumīgu ļenganu ļerpatu etnopolītiku vērst skaidri latviskā (šī ir ne tikai dēmografijas, bet arī valsts drošības lieta, ko apliecina notikumi Ukrainā, ja kāds tāpat nebija sapratis).

Var salīdzināt skaitļus ar iepriekšējo, 2012.gadu:

Latviešu un pārējo dēmografiskie rādītāji

Dabiskā kustība palikusi tāda pati, bet migrācija iepriekš darbojās latviešu labā vēl vairāk. Tiesa, arī pērn latvieši, būdami 63% iedzīvotāju, bija <1/2 izbraukušo. Izsakot to pašu citādi — no tāda cilvēku skaita, no kāda latviešiem izbrauca četri, sveštautiešiem izbrauca septiņi.

Publicēts Uncategorized. Birkas: . 8 Comments »

“Latvijas attīstībai” Eiroparlamenta vēlēšanās


Laiks ir beigt, vai negribam vai gribam. Ja vien kaut ko neiedomāšos vai kāds daiļrades cienītājs neizteiks neatvairāma piedāvājuma, par ko uzrakstīt, šis varētu būt pēdējais raksts par Eiroparlamenta vēlēšanām. Gribēju vēl uzrakstīt par naudu, tak Reģionu apvienība nav iesūtījusi KNAB likumā noteikto vēlēšanu deklarāciju, tā ka tas jāatliek. Tiesa, rakstīt par “Latvijas attīstībai” ir gandrīz tas pats, kā rakstīt par naudu. Varbūt, protams, alojos, bet nosaukums “Latvijas attīstībai” šķiet tik bezpersonisks, sterils un tautā nezināms, ka jūtu pienākuma paskaidrot, ka runa par Repšes–Žagara partiju.

“Latvijas attīstībai” ir vēlēšanu rekordiste. Tā iztērēja 357tk latu, aptuveni tikpat, cik “Vienotība” un ZZS, bet guva tikai 2,1% balsu. Vienas balss dabūšanai iztērēti astronomiski 37,92Ls! Ar ko lai salīdzina? Šlesers 2011.gadā izgāzās ar 12,11 latiem par balsi, 2010.gadā tas pats Šlesers ar Tautas partiju komplektā palika nepārspēts ar 13,95 latiem par balsi, 2009.gadā līdeŗos bija Tautas partija ar 5,78 latiem par balsi (tiesa, toreiz sakrita Eiroparlamenta un pašvaldību vēlēšanas, balsu skaits tāpēc divreiz lielāks, attiecīgi Ls/balss divreiz zemāki nekā parasti). Šogad tāda veida partiju nišu ar milzu uzviju aizpildījusi “Latvijas attīstībai”. Varētu iebilst, ka tā šķiesties vajadzēja, jo Eiroparlamenta vēlēšanas jaunajām partijām (Reģionu apvienībai un “Latvijas attīstībai”) bija daudz svarīgākas nekā vecajām (V, NA, ZZS): labi panākumi (5% pārvarēšana) un tikšana Eiroparlamentā ļautu tās uzskatīt par nopietniem spēkiem un būtiski vairotu izredzes Saeimas vēlēšanās rudenī, toties <5% un palikšana bešā būtu pagalam bēdīga zīme Saeimas vēlēšanām. Varbūt, bet kāds tad ir secinājums pēc 2,1% balsu?

Toties vēlēšanu karte pagalam viegla:

2014 EP LA

Redzat sakarības? Es arī ne. Bet ir. Ja ņemtu 1% soli, aina būtu visai līdzīga Nācionālai apvienībai, kas tāpat ir pilsētas latviešu partija un ar kuŗu “LA” balsu īpatsvaram pašvaldību griezumā ir visaugstākā, +0,598 korrelācija. Bet neņēmu 1% — ņēmu parastos 5%. Jo vēlēšanu kartes skaistums nedrīkst aizēnot to, kas noticis: “Latvijas attīstībai” izgāšanās apmēru. Atceros, kad mana partija izgāzās 2009.gadā (gan ne tik ļoti, cik Repše–Žagars tagad), man bija skaidrs tai pašā vakarā — jāapvienojas ar “Visu Latvijai!”. Bet Repše, izskatās, mācību nav guvis un turpina dzīvot uz Marsa.

PAPILDUS 10.jūlijā. Izdomāju tomēr, kā papildināt karti, neatsakoties no 5% soļa principa — līdzīgi kā krievu partijām rādīt vēl territoriālās vienības (pagastus un pilsētas), kur par kandidātu sarakstu nav balsojis neviens:

2014 EP LA

Nu, ja labi ieskatās, jau redzamas pazīmes, ka “Latvijas attīstībai” ir latviešu partija. Tiesa, arī latviskos apvidos bezbalsu pagastu ir vairāk nekā 5% pagastu.

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.

Join 1,107 other followers

%d bloggers like this: