Dolgopolovs pūš pīlītes


Šodien “Latvijas Avīzē” lielintervija ar “Saskaņas” Dolgopolovu. “LA” viņam atgādina:

– Un kā vērtēt to, ka 270 tūkstoši pilsoņu vēlas ieviest krievu valodu kā valsts valodu? Latviešiem, godīgi sakot, tas uzdzen nelabumu.

Dolgopolovs atbild:

– Es esmu daudz domājis – kāpēc šai idejai bija tik liels atbalsts. Atcerēsimies, kā bija formulēts referenduma jautājums: “Vai jūs esat par krievu valodu kā valsts valodu.” Pirmā daļa – vai jūs esat par krievu valodu? Kāda gan var būt krievu reakcija? Tas ir tāpat kā avīzē – vispirms izlasi virsrakstu, tikai tad pārējo rakstu. Tas ir tāds psiholoģisks moments, kas ietekmēja daudzus referenduma dalībniekus. Es nedomāju, ka vajadzētu dramatizēt referenduma iznākumu un pasludināt visus 270 tūkstošus krievu valodas atbal­stītājus par ienaidniekiem.

Vārdu sakot, mīļie latvieši, vainīgs jautājuma formulējums. Tāds, ka ikviens godīgs krievs spiests būt sev pašcieņas bruņinieks un balsot “par” latviešu tautas un valsts nomaitāšanu.

Tikai tas jautājums bija pavisam citāds:

referendums-0362[1]

“Delfu” vēlēšanu prognozes


“Delfi” laiduši tautās labu lietu: Saeimas vēlēšanu prognožu spēli. Labu to dara, ka cilvēkiem nejautā, par ko šie balsos — tādās spēlēs parasti uzvar partija, kas vai nu samobilizējusi savējos klikšķināt, vai pratusies automātiski datorizēti ražot klikšķus. Nē, te cilvēkiem jautā, kāds būs iznākums un trāpīgākam minētājam sola 3000 eiru. Nav gan pateikts, kā noteiks, kuŗš bijis trāpīgākais. Korekti būtu pēc noviržu summas, bet vilksviņuzina, vai tā būs. Un, ja reiz uzvar trāpīgākais, tad vienalga, kas tu esi — Nācionālās apvienības vai “Saskaņas” atbalstītājs. Svarīgi, cik precīza tava prognoze.

Paši “Delfi” jau sāk vilkt prognožu dinamiku, tak dara to aplam. Jo tomēr ir tādi, kas liek savai partijai visus 100 mandātus (“Delfi” prasa prognozēt vietu, ne balsu sadalījumu). Tādos apstākļos parasto aritmētisko caurmēru izmantot nav korekti, jo šādi 100 vietu devēji savu partiju tomēr pavelk uz augšu. Varētu tādus atmest, bet kur robeža: vai 99 vienai partijai būtu pārspīlēti? Un 98? 97?… Tāpēc korekti ir izmantot mediāno caurmēru. Kas tas? Tāds punkts, par ko puse mērījumu lielāki un otra puse — mazāki. Piemēram, no 9 mērījumiem mediāna būs piektais lielākais, par ko četri ir lielāki un četri — mazāki. Ja gadās pāŗa skaits mērījumu, tad mediāna būs aritmētiskais caurmērs no diviem vidējiem. Piemēram, ja ir 10 mērījumu, tad mediāna būs vidus starp 5. un 6. lielāko mērījumu. Tiesa, šādi rēķinot, partiju vietu summa var nebūt 100. Tad trūkstošās piešķiŗamas vai ar uzviju dotās atņemamas proporcionāli iepriekš noteiktajam mediānam vietu sadalījumam.

Un vēl. Tā kā jāuzmin vietu sadalījums, prognozēs ir krasāka nošķiršanās sīkpartijās un tajās, kam dalībnieki paredz tikšanu Saeimā. Jo gan 0,3%, gan 1%, gan 3% balsu dod to pašu nulli vietu. Tiesa, ir dalībnieki, kas partijām prognozē matēmatiski neiespējamas 1…2…3…4 vietas, bet arī viņus mediānas metode labi atsijā.

Tagad varam, apvienojot divus latviešu teicienus vienā, ķerties vērsim pie lietas. Paraugam ņemam pirmās spēles dienas skaitļus. Savas prognozes iesniedza 20 dalībnieku:

 Delfu prognožu paraugs

Mediānas ir:

  • “Saskaņa”— 31;
  • “Vienotība” — 28;
  • Nācionālā apvienība — 19;
  • Zaļo un zemnieku savienība — 16,5;
  • “No sirds Latvijai” — 4;
  • pārējie — 0.

Kopā 98,5 vietas, tāpēc mandātu skaits palielināms sarakstiem, kam līdz nākamai veselai vietai vistuvāk, proti, +1 “Saskaņai” un +0,5 ZZS. Tātad galīgā 3.septembŗa prognožu aplēse ir:

  • “Saskaņa”— 32;
  • “Vienotība” — 28;
  • Nācionālā apvienība — 19;
  • Zaļo un zemnieku savienība — 17;
  • “No sirds Latvijai” — 4.

Bet kā NSL var būt 4 vietas, ja tas matēmatiski nav iespējams? Tas ataino saraksta tuvumu 5% barjerai. Ja netiec, tad dabū 0; ja tiec, tad parasti uzreiz 6. Aritmētiskais caurmērs no 0 un 6 ir 3. Sudrabai ir 4, tātad par kripatu lielākas izredzes tomēr tikt iekšā.

Protams, prognozes laika gaitā mainās atbilstīgi partiju izredžu maiņai. Tāpēc var būt vērts aplēst arī, piemēram, pēdējo 100 prognozētāju mediānas vai pat reitingu dinamiku pa dienām.

10 grāmatu, kas visvairāk ietekmējušas tavu dzīvi


2011.gada sākumā man beidzot apnika, kā Sviesta ciba vārās savā sulā, nīkst laukā un arvien vairāk techniski atpaliek, tāpēc pārvācos uz “WordPress”. Pārvācies ar mērenu interesi ievēroju sabiedrības atšķirības. Sviesta ciba, piemēram, ir visai hipsterīga un iedomīga. Bet “WordPress” atklāju parādību, kādas galīgi nav Cibā: lērums grāmatu emuāristu, kas, šķiet, to vien dara, kā lasa un izlasīto apraksta savos emuāros.

Septembŗa sākumā Grāmatu Spīgana palaida tautās:

doma ir pavisam vienkārša- katrs nosauc 10 grāmatas, kas visvairāk ir ietekmējušas vai izmainījušas viņa dzīvi, grāmatas, kurām ir bijusi liela emocionāla nozīme, un varbūt pie katras ieliek nelielu komentāru par to, kāpēc un kādā veidā, bet pēc tam nominē trīs citus blogerus, kas dara to pašu.

Neviens gan man stafetes nenodeva, taču padarīšanas ievēroju un apdomāju, kāds gan būtu mans grāmatu desmits. Apdomāju — un izlēmu, ka pūcīte atnāca neaicināta. Izlasīšanas secībā.

1. Latvijas PSR mazā enciklopēdija.

LPSR ME

Pirmā nopietnākā zināšanu krātuve, vēl priekš skolas. Aizraujoša rajonu iedalījuma maiņa izdošanas laikā (60.gados). Skaisti zīmējumi (lidvāvere u.c.). Interesantas kartes, kaut vai kvartāra nogulumu karte ar Baltijas jūŗas atkāpšanās gaitu. Neatņemams karšu apguves līdzeklis bija to saķēpāšana, piemēram, zīmējot Latvijai klāt Abreni. Tāpēc šai gadsimtā nopirku citu eksemplāru, kas nav ticis bērnu nagos. Ticis galā ar LPSR ME, ar nepacietību un prieku 80.gadu sākumā gaidīju Latvijas Padomju enciklopēdiju.

2. Sākumskolas beigās zināju, ka mani interesē mana dzimtā pilsēta, tās ģeografija un vēsture. Tāpēc Andŗa Caunes “Rīga zem Rīgas” bija vienkārši grāvējs!

Rīga zem Rīgas

It īpaši par pilsētas izbūvi un nocietinājumiem. Burtnīcās zīmēju iedomātas kartes, kur pēc tam tēloju, kā rodas, attīstās un aug kāda pilsēta. Klases audzinātājas skubināts, aizvedu klasi ekskursijā uz Vecrīgu. Jutos neērti, ka bija jāstāsta arī par Domu, ne tikai par mūŗiem, torņiem, grāvjiem, Rīdziņu utml.

Rīgas kartēs zīmēju tur krievu laikā nerādāmos, bet man zināmos dzelzceļa atzarus. It īpaši Bolderājas dzelzceļu, kuŗš bija attēlots senākos krievu laika izdevumos, bet vēlākos slēpts. Priecājos, kad 80.gadu otrā pusē sāka izdot maķenīt precīzākas kartes nekā iepriekš, kuŗās arī mans kvartāls bija attēlots. Uz Rīgas kartes pamatnes uztaisīju Rīgas “Monopola” spēli. Ar nepacietību gaidīju Rīgas enciklopaidijas iznākšanu. Priecājos, to ieguvis, taču guvu arī savu daļu riebuma, ieraudzījis, ka pārkrievošanas slēpšanas nolūkā enciklopaidijā apraksts par Rīgas tautību sastāvu ir pilnīgi murgains un neprecīzs. Studiju sākumā priecājos, ka 90.gadu sākuma krizes dēļ antīkvāriātos ir visādas labas grāmatas. Arī “Rīga kā Latvijas galvas pilsēta”, kas varbūt ir labākā grāmata, kāda jebkad par Rīgu izdota. Ar Niklāva Strunkes tipomontāžiem.

3. Jau minēju karšu apguvi, tās saķēpājot. Laikam neviens atlants, lai cik nopietns un cienīgs būtu, mājās nepalika neskarts. Kad gāju sagatavošanas klasē, mamma strādāja bibliotēkā un priekšpusdienās līdz iešanai uz skolu ņēma mani līdzi uz darbu. Tur ķēpāju divsējumu Afrikas enciklopaidijā koloniālo iekaŗojumu kartes. Vismaz tik prāta pietika, lai ķēpātu ar zīmuli, slepus no bibliotēkārēm un pēc tam saķēpāto izdzēstu. Bet manu ģeografijas mūsdienu zināšanu sintezi noteikusi Pītera Hageta “Ģeografija: mūsdienu zināšanu sinteze”, ko vidusskolas laikā nopirku antīkvāriātā.

Hagets

80.gadu otrā pusē vispār labākās grāmatas bija tās, kas bija iztulkotas krieviski no angļu valodas. Atceros, dabūju reiz tādu lielisku grāmatu par Zemes aukstuma pasauli. Biju pārsteigts, ka tajā lasītājs biedēts ar globālo atdzišanu, kaut lasīšanas laikā jau biedēja ar globālo sasilšanu. Tikai daudz vēlāk sapratu, ka grāmatas oriģināls iznācis 70.gadu pirmā pusē, kad modē bija atdzišana. Bet ar ko Hagets tik labs? Ar matēmatiskām metodēm ģeografijā.

4. Tāpat vidusskolā, konkrēti, priekšpēdējā klasē “Karogs” divos numuros iespieda Brastiņu Ernesta “Latviskās Latvijas labad”.

e0c7ca31-f579-4903-8326-e9bc39eacd09[1]

Biju nācionālists arī priekš tam, no 15 gadu vecuma (paldies Gintam Kiršteinam, kuŗš, paralēlklasē būdams, ievilka mani LNNK), bet Brastiņš palīdzēja sakārtot pasaules skatījumu. Tā bija arī mana iepazīšanās ar dievturību. Dievturis neesmu kļuvis tikai tāpēc, ka esmu bezdievis, kuŗam vajag nevis ticību lietām, bet pamatojumu un pierādījumus.

5. Kad biju pirmā studiju gadā, tēvs, būdams Augstākās padomes deputāts, iesaistījās spriešanā par Saeimas vēlēšanu kārtību. Arī es pievērsos. Un trakoti aizrāva! (Atskatoties intereses priekšvēstnešus par vēlēšanām gan varu saskatīt jau pamatskolā.) Vēlēšanu sistēmu teoriju varēja visur kur izlasīt, bet dzīviem piemēriem un pārbaudei bija jāizmanto Latvijas laika vēlēšanu iznākumi. Laime, ka 90.gadu sākuma krizes dēļ antīkvāriātos bija visādas labas grāmatas, un man izdevās nopirkt oficiālos Satversmes sapulces un visu Saeimu vēlēšanu iznākumu krājumus. Paraugam lieku pēdējās vēlēšanas, jo tajās Latvija polītiskā attīstībā bija nonākusi vistālāk.

216878a8-1096-4714-892a-f91e2beeb7ce[1]

Vēlēšanu krājumi palīdzēja labāk izprast ne tikai vēlēšanu sistēmas, bet arī Latvijas laika polītisko vēsturi un partiju iekārtu. Secināju, ka man tuvākā ir Arveda Berga Nācionālā apvienība. Jāatzīst, esmu visai gandarīts, ka mana partija sevi nosaukusi tieši par Nācionālo apvienību.

6. Bet ar to nebija gana. Otrā studiju gadā Akadēmiskajā bibliotēkā uzraku Reina Tāgeperas un Metjū Šugarta “Vietas un balsis”.

Seats and Votes

Sēdēju bibliotēkā, rokas zem dibena palicis (jo 90.gadu sākuma krizē apkure bija vāja, bet šķirbas krievu laika logos — lielas) un būros cauri. “Vietas un balsis” ir kas izcils: tā savelk vienotā sistēmā vēlēšanu un polītikas sistēmas rādītājus mērāmos vienādojumos. Ja jāizvēlas minēt viena svarīgākā mācība, tad tā ir tāda, ka vissvarīgākais vēlēšanu sistēmas rādītājs ir deputātu skaits apgabalā (Latvijā 100/5=20) un ka nav šķirtu mažoritāru un proporcionālu vēlēšanu, kā domāja mūsu Satversmes tēvi. Divmandātu apgabalos vēlēšanas būs maķenīt proporcionālākas nekā vienmandāta, trīsmandātu — maķenīt proporcionālākas nekā divmandātu utt.

Kad biju izbūries, sapratu, ka man šīs grāmatas vajag. 90.gadu vidū K.Barona ielā blakus “Dailes” ķinim bija ārzemju grāmatnīca. Tur par bargu naudu izdevās pasūtināt. Nu varēju burties tālāk siltākos mājas apstākļos un grūtākiem angļu vārdiem ar zīmuli pierakstīt klāt tulkojumu. Ar pilnu pārliecību pasludinu, ka “Vietas un balsis” ir vēlēšanu sistēmu bībele. Precīzāk, vecā derība, jo 2007.gadā izdota jaunā derība — Tāgeperas “Partiju lieluma paredzēšana”, kas vēlēšanu pētniecību attīsta tālāk (turklāt samērā vieglā valodā). Ja kādu interesē, kā vēlēšanu sistēmas darbojas un iespaido partiju sistēmu, “Partiju lieluma paredzēšana” ir īstais avots.

7. Jau pieminēju Arveda Berga Nācionālo apvienību. Tāpēc bija tikai dabīgi, ka 90.gadu nogalē nekavējos iegādāties Ulža Lasmaņa sarakstīto Arveda Berga biografiju četros sējumos (dažu pat ar autora ierakstu).

Arveds Bergs

Grāmata, kur plaši citētas Saeimas stenogrammas un avīžraksti, lieliski atklāj, kā darbojās Latvijas laika parlaments, partijas un polītiķi (Kārlis Ulmanis, Marģers Skujenieks u.c.). Ceturtais sējums ir īpašs: Berga dienasgrāmata, ko viņš sāka rakstīt, uzzinājis par Ulmaņa apvērsumu, un kas seko līdzi Ulmaņlaikiem un Baigajam gadam.

8. Mārgaretas Tečeres “Dauningstrītas gadi”.

Dauningstrītas gadi

Gadsimtu mijā manas partijas jaunatnes nodaļa bija Eiropas Jauno konservātīvo dalīborganizācija. Tiku arī es uz EJK sarīkojumiem. Pirmais 1998.g. nogalē ietvēra kampaņošanas mācības, un tās man bija apskaidrības sprādziens, kā jākampaņo — ne bezpersoniski pērkot reklāmu, bet klātienē aci pret aci ar vēlētājiem. Vēl varu pateikties EJK par ieguldījumu mana pasaules uzskata veidošanā, it īpaši labējumā un eiroreālismā. Vadošais un virzošais spēks organizācijā bija britu konservātīvie, tāpēc gadījās apmeklēt arī Angliju, pirms tā kļuva iecienīta latviešu darba vieta. Londonā netālu no parlamenta ir lieliska polītikas grāmatnīca, kur nopirku “Dauningstrītas gadus”.

Tie ir Tečeres memuāri par premjerministres laiku. Lieliska grāmata, kas māca, kā apvienot noteiktu ideoloģiju un principus ar to īstenošanas iespējām. Vēl tagad nožēloju, ka neattapos iegūt autores autografa, kad tikos. Vēlāk — jau ar “Jāņa Rozes” palīdzību — iegādājos pārējās Tečeres grāmatas: “Ceļu pie varas” (memuāri par dzīvi līdz premjeres amata iegūšanai) un “Mākslu pārvaldīt valsti” (brīvās pasaules uzdevumi gadsimtu mijā).

9. “Bet daiļliterātūra?! Kur ir daiļliterātūra?!” dzirdu saucienus. Ziniet, šitajā 10 grāmatu padarīšanā mani maķenīt pārsteidz, ka citiem ir tikai daiļliterātūra (un vēl koeljuveidīgas grāmatas, kā būt labs cilvēks). Bet labi, lai tiek — jo ir. Augusta Deglava “Rīga”.

Augusta Deglava "Rīga"

Izrāvu pēdējā vidusskolas klasē divās diennaktīs (-naktīs ir svarīga vārda daļa). Aizrāva trīs lietas: pirmkārt, Rīgas slavinājums, otrkārt, mīlestības sižets otrajā daļā, kas tai laikā man bija aktuāli, treškārt, nācionālisms, kas tik labi izteikts pirmās daļas beiguvārdos:

“Mēs neatkāpsimies… Mēs celsim jaunu latvju R ī g u …”

10. Desmito lieku ārpus lasīšanas secības, jo šo vietu dala divas grāmatas.

Mamma bija latviešu valodas un literātūras skolotāja. Tāpat klases audzinātāja Ingrīda Siliņšmite. Tāpat dzīvesbiedre ir filoloģe. Tāpēc patika pret rakstīto vārdu nav pārsteigums. Un, tā kā valoda ir tautas dzīvība (Kārlis Kundziņš), valodas kultūra ir tāda pati neatņemama tautiskuma daļa kā folklora vai polītikas nācionālisms. Tāpēc pieminu “Latviešu valodas kultūras jautājumus”, ko cītīgi studēju vidusskolā.

14a2459f-0cdb-498b-b66f-224aa405cff2[1]

Protams, lasīti arī daudzi citi teicami valodniecības darbi. Tāpēc ŗ, tāpēc ch, tāpēc aistētika un polītika. Un, tāpat kā ir tīrs—tīrīt—tīrītājs, nevis tīrs—tirīt—tiritājs, ir arī natūra—natūrāls—natūrālizēt.

Otra grāmata ir Viktora Suvorova (īstā vārdā Vladimira Rezuna) “Ledlauzis”.

t_48238[1]

Rezuns ir krievu spiegs, kam izdevās izbēgt uz brīvo pasauli un kas sulīgā valodā raksta grāmatas par SPRS vēsturi. Visplašāk pazīstama viņa atziņa, ka 1941.g. Staļins gatavojās uzbrukt Hitleram un Hitlers tikai nedaudz apsteidza Staļinu. “Ledlauzis” pirmoreiz lasīts “Avota” fragmentos. Pēc tam latviski  parādījās “Akvārijs” un “M diena”. Un tad jau Suvorovu sāka drukāt “Diena”. Škiet esmu izlasījis visas viņa grāmatas — kā publicistiku, tā daiļdarbus. Laiku pa laikam Rezunu intervē par mūsdienu lietām, un es allaž apbrīnoju, cik trāpīgs ir viņa teiktais. Tiesa, tik konkrētu datumu kā par Ukrainu un Putinu es saukt neuzdrošinātos.

Nobeigumā nododu lāpu Vaŗa bungām, Lienei Cipulei un Koka mājai.

“Kalpības gadi” — kā ir strādāt čekas kultūras sakaru piesegorganizācijā


Imants Lešinskis

Imants Lešinskis

Izlasījis “Dzelzsgriezējus”, sajutu vajadzību kārtīgi pārlasīt Imanta Lešinska “Kalpības gadus”. Lešinskis ir čekists, kas strādāja sava kantoŗa vadītajā laikrakstā “Dzimtenes Balss” un Kultūras sakaru komitejā (KSK). 1978.gadā viņam ar ģimeni izdevās izbēgt uz brīvo pasauli. 1979.—1980.gadā Amerikas latviešu avīze “Laiks” turpinājumos iespieda Lešinska “Kalpības gadus” — memuārus par darbu čekas kalpībā. 1985.gadā 54 gadu vecumā Lešinksis mira — pēc oficiālās versijas, no sirdstriekas.

“Kalpības gados” Lešinskis sulīgiem triepieniem tēlo, kā darbojās “Dzimtenes Balss” un komiteja, apraksta savus darba kolēģus, okupētā Latvijā tik izplatīto žūpību, īpaši režīma darboņu aprindās. Viņš piebiedrojas Aleksandra Solžeņicina atzinumam, ka sociālistiskās padomju sabiedrības pamats ir meli un pretī tiem jāliek patiesība. Savukārt kultūras sakaru uzdevums:

– Imant, kā gan tu nesaproti, – kaut kad septiņdesmito gadu vidū man teica mans toreizējais «maizes tēvs» KGB majors Edvīns Berķis. – Mūsu uzdevums ir panākt, lai mums arī vēlā nakts stundā atvērtos latviešu māju durvis ASV, Kanādā vai Rietumvācijā, arī tad, ja kaŗa pirmajā dienā mēs ar tevi kā diversanti būtu nomesti ar izpletņiem…

Tas, ka “Dzimtenes Balss” un Kultūras sakaru komiteja ir čekas kantoŗi, nebija nekāds noslēpums. Arī mana ģimene priekšatmodas 80.gados to zināja. Taču “Dzimtenes Balss”, kaut domāta tautiešiem ārzemēs, bija populāra Latvijā. Lešinskis min trīs cēloņus:

  1. padomju pilsonis ir noilgojies pēc «deficīta preces», arī tad ja tā viņam nav sevišķi vajadzīga vai pat nav īsti tīkama;
  2. ārzemju patēriņam paredzētā čekas avīze ārējā izskatā un aplauzumā ir mazliet košāks plankums Latvijas preses negantajā pelēcībā;
  3. liela daļa «Dzimtenes Balss» medītāju lūko tās slejās atrast kādas faktu kripatas par latviešu politiskās trimdas aktivitātēm brīvajā pasaulē.

Arī mana ģimene pasūtināja “Dzimtenes Balsi”, un citāds saturs un izskats, salīdzinot ar parastām padomju avīzēm, patika arī man. Tiesa, angļu komūnistu “The Morning Star” vispār šķita citas pasaules avīze.

Vēl daži punkti:

  • daudzi trimdinieki negribot palīdzēja VDK, sūtīdami Rietumu presi uz Latviju. Tā nonāca čekā, un VDK varēja tādējādi ietaupīto dārgo ārzemju valūtu izmantot citām vajadzībām;
  • aprakstīta vairāku pazīstamu rakstnieku un mākslinieku sadarbība ar čeku — Zigmunda Skujiņa, Andŗa Vējāna, Maijas Tabakas, Induļa Zariņa;
  • panākumus trimdas atmiekšķēšanā vajadzēja izmērīt, un te KSK kroņa numurs bija 21.jūlija svinības. Sīkāk nestāstīšu, lai nelaupītu lasīšanas baudas;
  • labākais veids, kā trimdiniekam gūt iespējami pilnīgu un patiesu priekšstatu par Latviju, bija viesoties parasta tūrista statusā, neizmantojot KSK pakalpojumus. Diemžēl daudzi metās KSK skavās un ar to vairoja bezcerību Latvijā (ja reiz brīvā pasaulē dzīvojošie tā pinas ar čekistiem, tad ko nu pretošos es, kam te jādzīvo);
  • vietām “Kalpības gadi” jauki savijas ar “Dzelzsgriezējiem” — abi stāsta par vieniem un tiem pašiem notikumiem, taču pirmie no kultūras sakaru rīkotāju un otrie no sakaru dalībnieku puses. Piemēram, tādi ir Veltas Tomas 1969.gada Jāņi Siguldā;
  • beidzas “Kalpības gadi” kā pārcirsti, bez kāda loģiska nobeiguma. Un patiesi — pēdējais fragments “Laikā” beidzas ar: “(Turpinājums sekos)”. Nesekoja, jo “Laiks” pārtrauca publicēšanu trimdā saceltā trokšņa dēļ.

Par spīti interesantam tematam, aizraujošam sižetam un sulīgai valodai “Kalpības gadus” smalkās aprindās tomēr vēl šobaltdien bieži uztveŗ par piedauzīgiem un noklusē. Jo citādi vieniem trimdā būtu jāatzīst, ka viņi bijuši noderīgi idioti padomju režīma labā, bet otriem Latvijā būtu jāatzīst, ka viņi bijuši sadarboņi (kolaboranti). Tas, ka ielaisties ar KSK ir kauna lieta, bija skaidrs kā tolaik, tā tagad.

“Dzelzsgriezēji” — Latvijas un trimdas rakstnieku kontakti un Kultūras sakaru komiteja


DzelzsgriezējiApaļš pusgadsimts kopš Latvijas SPR Kultūras sakaru komitejas dibināšanas ir piemērots brīdis, lai pievērstos šai lietai. Vasarā klajā nākusi Evas Eglājas-Kristsones (nav radiniece; ir sena (~15 g.) paziņa) grāmata “Dzelzsgriezēji”, kas apraksta ar Latvijas SPR Kultūras sakaru komiteju (KSK) saistītos Latvijas un trimdas rakstnieku kontaktus. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Vispirms jāteic, ka nosaukums ir pārāk plašs: runa tiešām tikai par kontaktiem, kas saistīti ar KSK, nevis rakstnieku kontaktiem vispār. Otrkārt, “Dzelzsgriezēji” lasāmi kopā ar otru nopietnāko darbu, kas par šo lietu sarakstīts: Imanta Lešinska “Kalpības gadiem”. Pirmais lielākoties apraksta kontaktus to dalībnieku (pārsvarā trimdinieku) acīm, otru sarakstījis pats to rīkotājs — KSK darbonis. Lasīšanas secība, šķiet, nav tik svarīga. Es vispirms izlasīju “Dzelzsgriezējus”, pēc tam jutu vajadzību pēc “Kalpības gadiem”. Bet nezinātājam varbūt labāk lasīt otrādi.

Lasīt bija viegli un aizraujoši. Vieglumu apēnoja vienīgi svešvārdu bagātība: detante (atslābums), recepcija (uztveršana), organizēt (rīkot), koeksistence (līdzāspastāvēšana), kooperācija (sadarbība) utt. Var jau būt, ka tas tāds akadēmisms, tak nudien nemanu, ko “Dzelzsgriezēji” ieguvuši no cītīgas svešvārdu lietošanas.

Grāmata iepazīstina ar kultūras sakaru padarīšanu, KSK un tās literātūras sekciju, propagandas un dezinformācijas izdevumiem, publisko trimdas literātūras tēlu Latvijā un tā attīstību, Latvijas literātūras uzņemšanu trimdā, kā arī atsevišķu rakstnieku ciemošanās un sakaru pieredzi (kā no trimdas Latvijā, tā otrādi). Grāmatas nopietnību apliecina arī tas, ka vairāki vēl dzīvi iesaistītie izvēlējušies palikt anonīmi, tomēr atklājuši autorei savu versiju par tā laika notikumiem.

Ar šo varētu beigt, bet tad nezinātājs paliktu nesapratis, par ko runa, tāpēc turpināšu. KSK bija čekas piesegorganizācija, kas bija izveidota, lai ievilinātu trimdiniekus sakaros ar čeku un čekas pārraudzītos sakaros ar Latviju, tādējādi darot iesaistījušos par Kremļa ietekmes aģentiem, šķeļot trimdu un veicinot latviešu bezcerību Latvijā.

Un tagad jautājums: kādai bija jābūt pareizai trimdinieku attieksmei pret tādiem kultūras sakariem?

No vienas puses — brīvās pasaules sabiedrības iekārta nesalīdzināmi pārāka par sociālismu. Tāpēc mierīga līdzāspastāvēšana un abu pušu pilsoņu sakari darbojas brīvās pasaules labā. Tāpēc arī okupanti 50.gadu nogalē atmeta trimdinieku repatriēšanas centienus.

No otras — pirmais punkts attiecas uz vispārīgu stāvokli. Bet Latvija ir krievu okupēta, un ielaišanās ar okupantu iestādēm vairo pamatu atzīt Latvijas iekļaušanu SPRS.

No trešās — latvieši abās pusēs pakļauti pārtautošanai. Trimdu deldē mazāks skaits un lielāka izkliedētība, latviešus Latvijā — masīva kolonizācija. Un izskatās, ka trimda iet mazumā ātrāk. Šis punkts un un pirmais punkts skrejas ar laiku. Bet sakari stiprina tautības apziņu.

No ceturtās — ielaižoties čekas pārraudzītos sakaros, tīši vai netīši var kļūt par Kremļa ietekmes aģentu. Var trīsreiz minēt, kas uzvarēs trimdas amatieŗa un čekas profesionāļu spēlē.

No piektās… Un no sestās…

Čekai izdevās sašķelt trimdu stingras līnijas piekritējos, kuŗi noraidīja kultūras sakarus ar okupēto Latviju, un sakarniekos, kas labprāt tajos ielaidās. “Dzelzsgriezējos” jūtams, ka autore ir drīzāk otro pusē, taču tas nav uzbāzīgi:

Trimdas sabiedrības vairākums ilgi nesaredzēja faktu, ka padomju režīma atzītie un privileģētie rakstnieki ir vadošais spēks Latvijā, kas ar kultūras līdzekļiem pretojas un legāli oponē valdošās komunistu partijas nacionālajai politikai, kura paredz mazo tautu asimilāciju.

Tikai viegli ieskicēts, ka bija arī ar KSK nesaistīti sakari. Piemēram, Veronika Strēlerte brauca uz Latviju kā parasta tūriste, Vizma Belševica nesadarbojās ar komiteju u.c.

“Dzelzsgriezējos” minēts krievu literātūrzinātnieka Jevgeņija Dobrenko secinājums: autora transformācija pašcenzorā — lūk, šeit ir patiesā padomju literātūras vēsture. Varu gan apliecināt, ka arī krievu laikā cilvēki varēja izvēlēties, ko darīt. Mans tēvs, piemēram, izvēlējās nestāties komūnistos. Tāpēc netika augstāk par docentu un tālāk uz Rietumiem par Mariboru (toreiz Dienvidslāvija, tagad Slovēnija). Bet neļāva sevi savažot vēl ciešāk, un nekļuva citu kalpinātājs. “Dzelzsgriezējos” aprakstīts, kāda bija dažādu cilvēku izvēle Latvijā un trimdā.

Zigmunds Skujiņš neslēpj savu konformismu un pamato to:

man nenāk ne prātā slēpt, ka vienmēr esmu centies rakstīt savus darbus tā, lai tie “izietu cauri”, nokļūtu pie lasītājiem. Tas taču būtu idiots, ne galdnieks, kas taisītu, teiksim, skapjus, nerēķinoties ar priekšā stāvošo durvju platumu un augstumu.

Imants Ziedonis godīgi atzīst, ka bija muļķis, taču kultūras sakari bagātināja polītisko un nācionālo domu:

Mani audzināja, man nebija tādas domāšanas, var teikt, es biju ļoti naivs un infantils, muļķis es biju, ar mani ideologi ir spekulējuši. Bet mēs, dzīvojot tajā laikā, citādi nemācējām, mums bija jādomā tajā vidē, un es nekādi nevaru pieņemt pārmetumus no cilvēkiem, kas, piemēram, dzīvojuši, Austrālijā.

Jānis Peters attaisno kolaborāciju:

Viens no pirmajiem pierunātājiem bija Andrejs Balodis — naivais romantiskais padomju dzejnieks, Berklava līdzbiedrs. Arī viņa kundze, veca pagrīdniece, teica: “Nu, bet, Jānīt, — ja tādi nebūs, kā tu, tad jau atkal pienāks piecdesmit devītais gads.” Tad mani mēģināja pierunāt Monta Kroma — brīnišķīga, moderna dzejniece, ļoti brīvdomīga. Un ļoti līdzīgi: mums vajag tādus, kā tu, lai varētu ietekmēt sabiedrību — paskaties, kas tagad notiek. Un tad bija Ojārs Vācietis, kurš skaidri un gaiši pateica: “Partija ir abstrakcija. Konkrēta ir tikai pirmorganizācija, šoreiz Rakstnieku savienība. Mums tur ir jānoturas.” Un tad viens emigrants [Velta Toma — R.E.] atbrauca šeit un deva galīgo grūdienu. Viņš teica: “Paskatieties uz Lietuvu un Igauniju. Kāpēc jūs esat tādi muļķi un nestājaties partijā?”

Trimdinieks Guntis Zariņš vēstulēs lokās un klanās čekas kalpam Ādolfam Talcim:

Godājamais biedri Talci!

Vispirms — liels paldies par Jūsu “jūras plašuma” sirsnību, labiem vārdiem, darbiem un tīri emocionālo izjūtu — Jūs mani pieņēmāt… .. Mani jo sevišķi aizkustināja Jūsu vārdi, draudzība un siltums lidlaukā. Ziniet, es esmu pieradis pie ārešķībām, bet viss, ko Jūs man sniedzāt, bija īsts! .. Mana “ne-angažētība” [rakstot Talča biografiju — R.E.] partijai un valstij varētu dot lielu krāsainību. .. Biedri Talci, es tiešām domāju nopietni, bet praktiskais atrisinājums ir Jūsu rokās! Ticiet man, Jūsu dzīve varētu būt Padomju Latvijas dzīve… .. Tas, ko es Jums pašreiz rakstu, ir nopietnība un nevis kaut kāda locīšanās jeb klanīšanās.

Kamēr Velta Toma izbauda Latvijas iespaidus un priecājas par savu dzeju izdošanu tēvijā, Arvīds Grigulis pavēl Mārim Čaklajam, ko likt un nelikt Tomas dzejoļu krājumā:

Ar polītisku kļūdu robežojas dzejolis “Brāļa meklētāja”, kas pārāk konkrēti pāradresējas uz dzejnieces represēto brāli, buržuāziskās Latvijas oficieri. Nevajadzīgi ieskanas “izsūtīšanas” tēma. Dzejolis nav ievietojams. Ieteicu atteikties neskaidras attieksmes dēļ arī no sekojošiem dzejoļiem: “Mūsu zeme”, “Trimdā”, “Ticēt un domāt” un “Atceļš”. Piemēram, dzejolī “Ticēt un domāt” droši vien domāts, ka tagadējā padomju vara veidos tēvzemi no mošķiem brīvu, bet teksts dod arī iespēju saprast, ka nāks vēl kāda audze, kas attīrīs zemi no “tagadnes mošķiem”.

Tāpat kā krievu rakstnieks Maksims Gorkijs, apmeklējot Solovku salas Baltajā jūŗā, nesaredzēja padomju režīma ieslodzītos, latviešu trimdinieks Valdis Krāslavietis (īstā uzvārdā Grants) Ventspilī 1984.g. neredz, ka latviešu īpatsvars tajā krities no 83% 1935.g. (un vēl vairāk 2.pasaules kaŗa beigās) līdz 45% ciemošanās laikā, un redz vien padomju varas sasniegumus:

Pabiju Ventspils ostas rūpnīcā, kur ražo šķidro komplekso mēslojumu Latvijas laukiem. Kuģos no šejienes uz ārzemēm sūta sašķidrināto amonjaku, dažādus citus lejamos ķīmiskos produktus. Uzņēmums ar amerikāņu un franču tehnisko speciālistu līdzdalību nesen būvēts, augsti mehanizēts un automatizēts. Otrā dienā Ventspils zvejnieku kolhoza “Sarkanā bāka” kultūras namā “Jūras vārti” iznāca tikšanās ar Tautas studijas “Drellītis” audējām. Viņas tur tieši bija saposušas izstādi gaidāmajām Mākslas dienām, kas ik gadus aprīļa vidū norit visā Latvijā. Izrunājāmies sirsnīgi, viņas izrādīja savbu darbnīcu. Kaut arī neesmu šajā nozarē speciālists, prieks bija ieraudzīt, ka Latvijā senie amati netiek aizmirsti, un dzirdēt, ka labākajām rokdarbniecēm piešķirts Tautas daiļamata meistara goda nosaukums.

Dažviet “Dzelzsgriezējos” ir savāds vēstures traktējums. Piemēram, šķiet, pilnā nopietnībā runāts par SPRS un AAV attiecību saspīlējuma atslābumu 70.gados, it kā tā būtu bijusi abpusēja lieta. Faktiski atslābusi bija tikai brīvās pasaules griba cīnīties par brīvību. Sekas vēl tagad rāda miljoniem galvaskausu Vjetnamā, Kambodžā, Laosā, Aitiopijā, Angolā, Mozambikā, Nikaragvā un citur, no kuŗu nesējiem daudzi dzīvotu vēl šobaltdien, ja nebūtu krituši par upuri nebūt neatslābušiem komūnistu centieniem iekaŗot arvien jaunas zemes.

 Vēl — neziņa, kāpēc sabruka SPRS:

Zinātnieki turpina diskutēt, nespējot rast vienotu viedokli par to, kas sagrāva dzelzs priekškaru, kāpēc 20.gadsimta 90.gadu sākumā tik negaidīti sabruka draudīgā, militāri spēcīgā padomju lielvalsts. Latviešu dzejnieks, ietekmīgais PSRS pārkārtošanās laika politiķis un Latvijas Atmodas līderis Jānis Peters uzskata, ka Auksto karu pārtrauca un totalitāro padomju režīmu sagrāva Kremļa “revolūcija no augšas” — “nomenklatūras revolūcija”. Rietumu zinātniskajās publikācijās ir daudz izskaidrojumu notikušajam, un nereti tie ir pretrunīgi.

Tiek piedāvāta šāda versija:

Propaganda, ko tikpat kā nemanāmi izplatīja laika gaitā, ilgtermiņā iedarbojās efektīvi. Šajā ziņā Rietumi ar saviem spēcīgajiem finanšu un sakaru resursiem parādīja lielāku spēju izplatīt savu vēstījumu, turklāt Rietumu ietekmi visā pasaulē pēc Otrā pasaules kara pastiprināja pieaugošā amerikāņu popkultūras klātbūtne, ar kuru Maskavas režīms ilgstoši nespēja konkurēt pat savās mājās. Tas viss radīja situāciju, ka Aukstā kara sacensībā par ļaužu sirdīm un prātiem komunistu pasaulei nebija izredžu uzvarēt. ..

Rietumu vēstures, politikas un starptautisko attiecību pētnieki atzīst, ka tieši ar šo kultūras apmaiņas taktiku demokrātiskie Rietumi panāca uzvaru Aukstajā karā un komunistiem tika laupītas izredzes izturēt sacensību cīņā par cilvēku sirdīm un prātiem.

Īstenībā Padomju nometne, protams, būtu sabrukusi arī bez jebkādiem kultūras sakariem un Rietumu propagandas. Sociālisms un totālitārisms vienkārši ir neefektīvāka sabiedrības iekārta par brīvu tirgu un dēmokratiju. Bet to grūti atzīt, jo daudziem gribas padižoties ar savu ieguldījumu sagrāvē, būtu jāatzīst sava viedokļa un rīcības kļūdas Aukstā kaŗa laikā un sirds dziļumos varbūt arī šobrīd mīt neticība vai naids pret tautas varu un brīvu tirgu.

Latvijas apstākļos Padomju imperijas sabrukuma nopelni “Dzelzsgriezējos” piedēvēti radošajai inteliģencei un “gaišajiem spēkiem” (atceroties Atmodas laika vārdkopu):

Latvijas inteliģencei saskarsmē ar trimdas inteliģenci kļuva pieejama tā Rietumu informācijas telpa, kuras slēpšana no tautas aiz dzelzs priekškara bija komunistu varas pastāvēšanai īpaši svarīga. Līdz ar to tieši radošā inteliģence bija tā, kas šo informāciju vissekmīgāk lietoja pārkārtošanās un atklātuma apstākļos, apbruņodama tautu Latvijā ar jaunu, nacionālu un demokrātisku ideoloģiju, saārdīdama padomju režīma ideoloģisko un politisko sistēmu. Tas pārliecinoši izpaudās Rakstnieku savienības sabiedriski politiskajās aktivitātēs, nozīmīgākajos notikumos — radošo savienību plēnums 1988.gada jūnijā un Tautas frontes dibināšana tā paša gada oktobrī. ..

Jā? Tad kuŗi radošie inteliģenti gāja tautas priekšgalā pie Brīvības pieminekļa godināt padomju izsūtīšanas upuŗus 1987.gada 14.jūnijā, ar ko sākās Atmoda? Vai arī inteliģence tomēr iesaistījās gadu vēlāk, kad vairs nebija draudu zaudēt nomenklatūras labumus, toties bija radušies draudi, ka Atmoda var aizmēzt tos, kas tai netiek līdzi? Tad kuŗi radošie inteliģenti gāja tautas priekšgalā uz Arkādijas parku 1988.gada 10.jūlijā dibināt Latvijas Nācionālās neatkarības kustību, kas pirmā skaidri pateica, ka jāatjauno neatkarīga Latvijas Republika? Vai arī inteliģence tomēr labāk pagaidīja rudeni un Tautas fronti, kuŗa vēl 1989.gada pavasarī SPRS Tautas deputātu kongresa vēlēšanās cīnījās par:

..PSRS pārvēršanu no centralizētas federatīvas valsts par suverēnu valstu savienību, par Latvijas PSR Konstitūcijā pasludināto republikas suverenitātes nodrošināšanu un ļeņiniskā federālisma principu atjaunošanu.

Nobeigumā dažas sīkas utis:

  • vai tiešām Aleksandrs Jakovļevs apgalvojis, ka viņa darbības mērķis 20.gs. 90.gados bijis komūnistiskā SPRS režīma likvidēšana (31.lpp.);
  • vai tiešām ‘Дегтярёв’ latviski ir Dekterjovs (36; 306);
  • vai tiešām 153.lpp. pieminēts Jevtušenko (312);
  • vai tiešām igaunis ‘Peep’ ir Peeps (36; 319);
  • vai tiešām Tamsāre igauniski ir ‘Tammsaaret‘ (66; 326)?

Mazliet nopietnāk: “Dzelsgriezēji” būtu tikai ieguvuši, ja pielikumā būtu KSK amatpersonu saraksts (kaut vai priekšsēdētāji un atbildīgie sekretāri; pavisam labi — arī valde un literātūras sekcijas dati), citādi tā arī nekļūst pilnīgi skaidrs, kas un kad komitejā darbojies.

Apkopojot — paldies, Eva, par darbu! Cienīgi!

Publicēts Uncategorized. Birkas: , . 1 Comment »

Spilgts citāts — kāpēc tik viegli iekrist sociālismā un tik grūti tikt ārā


Lieliskais Daniels Mičels trāpīgi formulējis trīs punktus — divus, kāpēc valsts polītikā tik viegli iezogas sociālisms, un trešo, kāpēc tik grūti sakopt sociālisma saķēzīto:

  1. dzenoties pēc varas un balsīm, vēlētas amatpersonas parasti nespēj atteikties no tuvredzīgiem un polītiski motīvētiem lēmumiem, kuŗi ceļ valsts slogu;
  2. vēlētāji ir uzņēmīgi pret uzpirkšanu, īpaši, kad laika gaitā sociālais kapitāls (darba tikums, paļaušanās uz sevi u.c.) tiek izdeldēts un tā vietā stājas “man pienākas” mentālitāte;
  3. kad valsts pieņēmusi lielu valsts jaukšanos, kļūst grūti to mainīt, jo pārāk daudz vēlētāju brauc atkarības vezumā un refleksīvi pretojas labai polītikai.

Kāpēc Putins nebruks Kazachijā


Nesen Putins putinjauniešu nometnē pie Seligera ezera nonicināja kazachus, ka tiem nekad nekāda valstiskuma neesot bijis. Sīkāku asinssunīšu bars piebalsoja, ka Ziemeļkazachija vispār sena tīra krievu zeme. Tas mudinājis pasaulē apsvērt, vai arī Kazachijai nedraud Krievijas uzbrukuma briesmas, īpaši liekot vērā, cik pārkrievoti valsts ziemeļi, kas robežojas ar Krieviju.

Nē, nedraud. Jo valdošais Kazachijas režīms ir visai tuvs Kremļa sabiedrotais. Vēršanās pret to rādītu, ka Putina stāvoklis pagalam vājš — ja reiz spēj tik savus līdzskrējējus sist. Cita lieta — ja kazachi nopietni sarosīsies brīvības, neatkarības, dēmokratijas virzienā un ja Kremlim tad vēl pietiks spēka plosīt Kazachiju.

Arī dēmografiski Kazachija vairs nav tā, kas padomju laikā. 1989.g. tautskaitē kazachi bija 40% Kazachijas iedzīvotāju (latvieši Latvijā — 52%). 1999.g. tautskaitē — 53% (latvieši 2000.g.  58%). 2009.g. tautskaitē — 63% (latvieši 2011.g. 62%). Šobrīd — 66% (latvieši — 63%). Krievu īpatsvars kopš 1989.g. krities no 38% līdz 21% (Latvijā — no 34% līdz 27%), un tie ir <1/2 visos Kazachijas apgabalos, pat Ziemeļkazachijas. Un nevajag iedomāties, ka, jā, kazachiem jau augsta dzimstība — ne tā, kā latviešiem. Krievu skaits, dzīvojot augstākas dzimstības vidē nekā Latvijā, kopš 1989.g. samazinājies no 6,1mln līdz 3,7mln.

Kazachijas dekolonizācija notiek sekmīgāk nekā Latvijā, kur Tautas frontes — “Latvijas ceļa” — Tautas partijas — “Vienotības” etnopolītika allaž bijusi legālizēt un nostiprināt kolonizāciju, nevis darīt Latviju latvisku, tātad arī drošāku un neievainojamu tādai Krievijas agresijai kā Ukrainā.

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.

Join 1,143 other followers

%d bloggers like this: