Kāpēc Kremļa roka Latvijā bužina kaķus, nevis šķērž vēderus


Aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis par jaunāko Krievijas iebrukumu Ukrainā paziņojis:

Neraugoties uz pēdējo stundu notikumiem, apliecinu, ka Latvijai tiešu militāru draudu līmenis joprojām ir zems.

Pilnīgi piekrītu. Kremļa roka Latvijā šobrīd bužina kaķus, nevis šķērž vēderu Rīgas domes deputātam, kuŗš pretojies Latvijas karoga noņemšanai no domes ēkas. Vai tas nozīmē, ka pie mums viss ir mīksti un pūkaini? Nē. Bet pagaidām bužina kaķus. Attur daži apstākļi:

  1. Kremlis cer varu sagrābt mierīgā ceļā — vēlēšanās un valdības veidošanā. Nevairoties arī iebiedēšanas;
  2. Kremlis pašlaik aizņemts Ukrainā;
  3. Kremlis nav drošs par iespējamu Latvijas un sabiedroto pretošanos.

Tāpēc līdz vēlēšanām tiešu militāru draudu nebūs. Saistībā ar Ukrainu Latvija var būt apdraudēta, ja:

  1. Kremlis Ukrainā uzvarēs;
  2. Kremlis Ukrainā zaudēs.

Pirmā variantā tā būs imperiālisma uzvaras gājiena turpināšana, otrā — dzīšanās pēc revanša (ja vien pietiks vēl spēka, protams).

Kāpēc tieši Latvijā? Jo Latvija pārpilna ar 5.kolonnu un tāpēc visvieglāk ievainojama. 37% iedzīvotāju mājās runā krieviski. No tiem gandrīz visi atbalsta Kremļa polītiku, vēlēšanās balso par Putina meitaspartiju un nobalsošanā 96,5% par krievu valsts valodu. Līdz pat tādam absurdam, ka Latvijas dienvidaustrumos nav dzirdējuši par cūku mēri, kas turpat plosās, jo skatās Krievijas TV — un Krievijas TV par to neziņo. Lai pateicamies Tautas frontes –  “Latvijas ceļa” – Tautas partijas – “Vienotības” etnopolītikai, kas kopš neatkarības atjaunošanas allaž bijusi legālizēt un nostiprināt okupācijas sekas, nevis darīt Latviju latviskāku, tātad arī drošāku. No visām pasaules valstīm vienīgi Baltkrievija pārkrievota vēl vairāk, taču tajā jau ir Kremlim lojāls valdnieks. Latvija ir dabisks nākamais Kremļa agresijas mērķis pēc Ukrainas.

Tikām būs arī skaidrs, cik stiprs trešais atturošais apstāklis. Ij tas, cik nopietni Latvija gatavojas sevi aizstāvēt, ij pēc sabiedroto rīcības Ukrainā varēs prognozēt to rīcību attiecībā uz Latviju.

Tāpēc, kamēr nav pavēlēts aktīvizēties citādi, Kremļa roka Latvijā bužina kaķus. Un veic priekšdarbus krievu pasaules ieviešanai pēc Ukrainas parauga:

  • skalo smadzenes ar Kremļa propagandu (būs par šo jāuzraksta ar);
  • izmanto pieejamo varu atkarības sabiedrības veidošanai — lai pilsoņi būtu iztikā atkarīgi no valsts (pašvaldības) un tāpēc izmantojami vartuŗu interesēs.

Kāpēc Putins un krievu imperiālisms zaudēs


Lai cik grūti ukraiņiem klātos, lai kā Kremļa lupatu imperija trako, ukraiņi nenovēršami izcīnīs brīvu un ukrainisku valsti un notiks, kā Ukrainas himnā teikts: “Gaisīs mūsu naidnieciņi tā kā rasa saulē.” Lupatu imperija sagrūs. Turklāt vairāku cēloņu dēļ.

Pirmais cēlonis — polītika. Autoritārisma iekārta ir neefektīvāka par dēmokratiju. Ja taisnība priekšniekam, lēmumi nonāk pretrunā ar patiesām vajadzībām.

Otrs — saimniecība. Komandsaimniecība un valsts jaukšanās uzņēmējdarbībā sakausē valsts varu un oikonomiku koruptīvā vienībā, nokauj uzņēmību un sadala resursus neefektīvāk par brīvu tirgu. Ja panākumi saimniekošanā atkarīgi no sakariem valdošās aprindās, nevis no tā, vai tu spēj citiem cilvēkiem piedāvāt ko lētu, labu un derīgu, valsts tiek noplicināta un slīgst atpalicībā. Pasaules naftas un gāzes revolūcijas dēļ Kremlim zudīs energoresursu eksporta ieņēmumi un kaimiņvalstu šantāžas iespējas. Abu cēloņu dēļ Putina režīms arvien vairāk turas uz saviem dienestniekiem un padibenēm. Tik — cik ilgi vairs?

Trešais — dēmografija: krievi zaudē foiderāciju. Nekrievu tautas atgūst savas zemes. Krievu dzimstība Krievijā zemāka nekā latviešu dzimstība Latvijā. Mūža ilgums Krievijā 3,6 gadi zemāks nekā Latvijā. Turpinoties kā līdz šim, gadsimta vidū tādas Krievijas Foiderācijas kā pašlaik vairs nebūs.

Ceturtais cēlonis — katrs krievu okupants, kas paliek mēslot ukraiņu zemi vai atgriežas mājās saldētavā, ir rūgtas, visrūgtākās zāles viņa ģimenei un draugiem pret putinomu galvas smadzenēs.

Laiks darbojas ukraiņu (un latviešu, un citu apdraudēto un paverdzināto tautu) labā. Putina spēki sīkst katru gadu.

Publicēts Uncategorized. Birkas: , . 1 Comment »

Putins turpina nepārsteigt


Jaunākie notikumi Ukrainā nepārsteidz. Viss, kas notiek, notiek tāpēc, ka brīva un neatkarīga Ukraina ir nāvīga krievu imperiālismam un Putina režīmam. Krievija var būt normāla, nācionāla valsts bez Ukrainas (kā Latvija bez Lietuvas), taču iedomātā slavu imperija — nekad. Otrkārt, fakts, ka tauta var gāzt prokrievisku blēžu režīmu un pati noteikt savu likteni, var iekārdināt citas Kremļa paverdzinātas tautas un pašus krievus.

Tāpēc kopš Maidana uzvaras Putinam ir divas iespējas: vai nu samierināties ar notikušo, vai pierādīt ukraiņiem un visiem citiem, ka tauta nevar gāzt prokrievisku blēžu režīmu un pati noteikt savu likteni. Pirmā variantā Putins varbūt vēl mierīgi valdītu gadu gadiem līdz dabiskam sava mūža galam. Bet viņš izvēlējās iebrukt Krimā. Pēc Krimas sagrābšanas Putinam atkal bija tā pati izvēle, jo, zaudējusi Krimu, Ukraina tik un tā palika brīva un neatkarīga. Varēja izbazūnēt Krimu par dižum dižu uzvaru un likties uz lauriem. Bet viņš izvēlējās iebrukt Donbasā. Kad kļuva skaidrs, ka ukraiņi krievu terroristus sakauj, Putinam atkal bija tā pati izvēle. Un viņš atkal izvēlējies iebrukt.

Jāsaprot, ka Putina mērķis nav Kremļa pārvaldīta Donbabve un Luganda. Šobrīd Putina mērķis ir Kijiva un marionešu režīms tajā. Un lai tie ukraiņi, kas iedomājušies, ka varēs dzīvot brīvi un neatkarīgi, aizpeld pa Dņepru vēderu uz augšu vai laiza brūces Varšavas trimdā vai Ļvivas rezervātā. Un lai visi redz, ka būs, kā Putins grib.

Putins un krievu imperiālisms, protams, zaudēs cīņu, tik jautājums, cik daudz ļauna pagūs nodarīt. Bet par to — citā ierakstā.

“Burtnieku novada ainavas”


Burtnieku_novada_ainavas_vaks[1]Kā gadījās, kā ne, manās rokās nāca Burtnieku novada pašvaldības pērn izdots novada ceļvedis “Burtnieku novada ainavas”. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Pirmkārt, šis nav parasts novada ceļvedis — šis ir novada ainavu apskats, cienīgs ainavģeografisks darbs. Nezinu, kuŗš iedomājās un kā izdevās pārliecināt lēmējus, bet, manuprāt, trāpīts divreiz desmitniekā. Pirmkārt, ka nav parasts novada reklāmas ceļvedis. Otrkārt, ka izraudzītā veidā darbs veikts augsti kvalitātīvi.

Izdevums apskata novada ainavu veidošanos cilvēka un dabas mijiedarbē muižu,  jaunsaimniecību un kolchozu laikā. Savulaik ainavu ģeografija pie Ādolfa Kraukļa nebija diez cik patīkams kurss, bet  “Burtnieku novada ainavas” rada patiku kā pret apskatīto territoriju, tā pret pašu ainavu ģeografijas disciplīnu.

Vai izdevumam ir arī kādi trūkumi? Nopietnākais, ko pamanīju — nav izstāstīta Vecates pagasta pārkrievošanas lieta. Jo nav taču normāli, ka pagastā, kur 1935.g. bija 99,1% latviešu un 0 krievu, tagad 25,6% mājas valoda ir krievu, 19,1% Saeimas vēlēšanās balso par “Saskaņas centru” un 11,1% grib krievu valsts valodu. Un kolonisti taču arī veido, hmm, teiksim, savdabīgu ainavu. Tā vietā, lai ķertos vērsim pie lietas, “Burtnieku novada ainavas” 78.lpp. kā baltu patiesību atgremo:

Pēc kolektivizācijas (1948–1949) jaunās padomju ideoloģijas uzdevums bija pakāpeniski nomainīt republikas izkliedēto apdzīvojumu ar koncentrēto. Tika noteikti apdzīvojuma pārkārtojumu sociālie un ekonomiskie mērķi: vislabāko apstākļu radīšana personības attīstībai un ražošanas spēku optimāla attīstība.

Protams, vēl visādi sīkumi:

  • kartēs pārāk mazs krāsu kontrasts;
  • vārds ‘dekāde’ izmantots nevis 10 dienu, bet gadudesmita nozīmē;
  • 5.lpp. Burtnieku novada novietojuma kartē kaimiņos joprojām ir Valmieras novads, kaut jau 2010.g. sākumā to pārdēvēja par Kocēnu novadu;
  • 13.lpp. Antiņu nosaukums atšķiŗas tekstā un kartē (Antig un Anting);
  • 87.lpp. pašreizējā veidolā Burtnieku baznīca uzcelta 1688.gadā, bet divus gadsimtus vēlāk, 18.gs. otrā pusē notikušas vairākas nozīmīgas pārmaiņas (grāmatā gan krievu valodas iespaidā — izmaiņas);
  • 102.lpp. grūti noticēt, ka divas dažādas, kilometriem tālas ainavas uzņemtas foto  precīzi vienā un tai pašā laikā. Vairāk izskatās pēc Ctrl+C/Ctrl+V;
  • 106.lpp. krievu valodas iespaidā ‘piedod’ ar nozīmi ‘piešķiŗ’.

Nobeigumā vēl viens labums: izdevumu var brīvi lejuplādēt. Silti iesaku izlasīt, ja interesē Burtnieku novads vai ainavu ģeografija. Un arī tāpat vien — lai skaidrāk apzinātos un izjustu, cik lieliska ir Latvijas zeme un latviešu tauta.

Kristīnes Antes “Baltijas guberņas un Somija Krievijas impērijas sastāvā”


RTEmagicC_Ante_Vest-avoti.jpg[1]Klajā nācis senas paziņas un cīņubiedres (ja nemaldos, kopš 1998.) Kristīnes Antes gatavots vēstures avotu krājums “Baltijas guberņas un Somija Krievijas impērijas sastāvā”. Bija gods iegūt pavisam svaigu un ar autores ierakstu. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Vispirms jāatzīst, ka iespaidu aprakstīšanu ietekmē pazīšanās fakts. Proti, bažas, ka skarbāki vārdi aprakstā varētu ietekmēt personīgas attiecības. Amicus Ante, sed magis amica veritas.

Tad var atzīt, ka virsraksts maldina. Iepriekšējais sērijas izdevums “Polija un 1938.—1939.gada starptautiskā krīze Eiropā” tieši par to arī bija. Bet te — visa Latvijas, Igaunijas un vēl Somijas divsimt (simt) gadu dzīve Krievijā. Tur tak cik tūkstošlappušu monografiju var savērpt! Īstenība tomēr visai šaurāka: runa tikai par territoriju pievienošanu Krievijai, tiesisko statusu, pārvaldi, likumdošanu un valodas polītiku. Katru nodaļu ievada autores gatavots attiecīgās jomas apskats. Avoti pārsvarā imperijas normātīvie dokumenti un dažādu imperijas laika darboņu viedokļi. Katru avotu ievada īss autores paskaidrojums par to.

Avoti atklāj imperijas polītiku — Baltijā nīcināt provinču atšķirības no Iekškrievijas, Somijā vispirms veicināt somisko, lai mazinātu zviedrisko (Somija, pirms Krievija to iekaŗoja, piederēja Zviedrijai), bet, kad somi jau sāk vilkt uz savu patstāvīgu valsti, vērsties arī pret somisko. Somijas patstāvības līmeņa apjēgšanai varu minēt, ka:

  • 20.gs. sākumā Somija ieviesa vispārēji vēlētu parlamentu, kuŗa vēlēšanās uzvarēja sociāldēmokrati;
  • pēc 1905.g. Somija bija iecienīta revolūcionāru patvēruma vieta (arī latviešiem).

Vai varam iedomāties, ka SPRS būtu brīvi vēlēta Latvijas Saeima, kuŗā lielākā ietekme ir Latviešu zemnieku savienībai? Vai ka no padomju režīma represijām būtu iespējams paglābties, aizbēgot uz Ukrainu?

Tāpat dokumenti rāda, ka vēl 19.gs. sākumā imperija vairāk līdzinājās senāku gadsimtu ķēniņvalstīm: pamats bija nevis krievu tautība, bet imperātora persona un oficiālā valoda — franču. Vairāki dokumenti rāda imperijas lēnību un mīkstumu pārkrievošanas ziņā (salīdzinot ar 20.gs. režīmiem):

  • aktīva valodas polītika sākas tik 19.gs. 60.gados;
  • 1885.g. tiek izdots rīkojums, ka 1850.g. izdots rīkojums tomēr jāpilda;
  • 1721.g. Nīstades miera līguma apsolījumi aktuāli vēl pēc 166 gadiem.

Pats varu pieminēt, ka vēl 1897.g. 1/3 imperijas galvaspilsētas Pēterpils apkārtējā lauku apriņķa iedzīvotāju bija somi.

Pārsteidza krājumā ievietots anonīma autora viedoklis par pārkrievošanas polītikas ietekmi uz 1905.g. revolūciju un tai sekojošiem notikumiem. Autors — latvietis, vācietis vai krievs — apbrīnojami skaidri saredz krievu, nekrievu un sociālistu attiecību trīsstūri un apbrīnojami trāpīgi izprot sociālismu un nācionālismu:

(135.lpp.) Visbeidzot — revolūcijas sagatavošanu un tās norisi šai apgabalā spēcīgi ietekmēja skolu pārkrievošanas sistēma, kas tajās valdījusi jau 20 gadus. Pievērsīšos tikai lauku tautskolām. To skolotāji, kas audzināti krievu skolotāju semināros, ir latvieši, kuriem nav savu sakņu izjūtas. Viņi ir atrauti no savas tautības un audzināti pārkrievošanas mērķu dēļ. Tā kā šiem skolotājiem nav nekādu nacionālo interešu, lielākā daļa no viņiem ir kļuvuši par kosmopolītiem-sociālistiem, bet attieksmē pret reliģiju — par ateistiem.

Nepatika autores komentāros kategoriski vispārinoši apgalvojumi un tautiskuma noniecināšana:

(97.lpp.) 19.gs. domātāji bija pārliecināti, ka valodas (tāpat kā tautas) ir iedalāmas divās lielās grupās: valodas un tautas, kurām likteņa dieviete lēmusi laimīgo lozi, tādēļ tās ir augstākas kultūras nesējas (piemēram, franču, vācu vai krievu), un tās, kurām lemta daudz pieticīgāka nākotnes perspektīva. (Tiešām visi 19.gs. domātāji? — R.E.)

(148.lpp.) Tādēļ pievienošanās Krievijai somiem tajā laikā pavēra vairākas jaunas iespējas. (It kā somi būtu paši pievienojušies.)

(148.lpp.) Pārmaiņas pārvaldes struktūrās padarīja Helsinkus un Vīpuri par multinacionālām un atvērtām pilsētām, salīdzinot ar izteikti intraverto un noslēgto pārējo Somijas teritoriju. Simbolisks iepriekš minētā apliecinājums ir arī pareizticīgo un katoļu baznīcu, sinagogas un mošejas parādīšanās šajās Somijas pilsētās. (Tautiskums ir slikti. Kāda laime, ka Latvijā ir tāda multinācionāla, atvērta paraugpilsēta kā Daugavpils! Cik žēl, ka visa Latvija nav tāda! Kad beidzot Rīgā, Cēsīs un Durbē būs sava mošeja?)

(150.lpp.) Vai šo somu valstsvīru vēlme ciešāk saplūst ar Krieviju bija nodevība? Kā tā būtu jāvērtē? Vai viņi būtu jānosoda? (Tikumisks relātīvisms kūda apšaubīt visu. Arī to (un īpaši to), kur pašsaprotami atbildēt — JĀ. Un, ja reiz somi toreiz tā, tad vai mūsdienu valstsvīri, kuŗi vēlas saplūst ar Krieviju, ir nosodāmi un nodevēji?)

(150.lpp.) Te jāatzīmē somu tradicionālās historiogrāfijas anahronisms un vienpusība, skatot Somijas vēsturi tikai no konstitucionālo tiesību cīņas viedokļa vai arī vērtējot to no mūsdienu pozīcijām, jo 19.gs. pirmās puses cilvēki nevarēja paredzēt nākotnes notikumus. (Nācionālā neatkarība ir anakronisms un vienpusība.)

(229.lpp.) Laiks, kurā Somija tika pievienota Krievijai, bija nozīmīgs arī tāpēc, ka, tāpat kā citās Eiropas valstīs, arī te somu sabiedrības izglītotākajā daļā popularitāti ieguva tautiskā romantisma idejas. Tāpat kā to Eiropas valstu sabiedrību, kuras tiecās atbrīvoties no Napoleona varas, arī somus iedvesmoja ideja par savu valsti. Tautiskā romantisma domātāju izpratnē tauta nav tikai indivīdu kopums. Tai ir īpašs raksturs, kura pamatā ir to vienojoši komponenti. Viens no svarīgākajiem šīs kopības komponentiem ir valoda, kas mistiskā veidā izgaismo un izceļ nacionālās kopības unikālās iezīmes. Tajā laikā tautiskā romantisma pārstāvji svēti ticēja, ka tradīcijas nevis pastāv blakus dzīvajai tautas valodai, bet gan ir tanī ieaugušas. Viņi uzskatīja, ka somiem, kas kopā ar citām tautām ir nostājušies uz vēstures skatuves, jāiet vēl tālāk, t.i., jāpanāk, lai Somijā viņu valoda tiktu lietota visu līmeņu administratīvajās iestādēs, universitātē, skolās un, protams, visdažādākajās kultūras aktivitātēs. (Sava valsts, tauta, valoda ir naivs romantisms, ko cilvēces progress sen jau atmetis. Kā var gvelzt ko tik smieklīgu, ka pārvaldes iestādēs, augstskolās, skolās un kultūras aktīvitātēs jālieto pamattautas valoda?)

Ar redaktora aci pamanīju dažas kļūdas, kas novēršamas turpmākos metienos, ja tādi maz būs:

  • 54.lpp. ir gan jus singulare, gan jus singlure;
  • 98.lpp. ir beļģu valoda;
  • 118.lpp. Voldemārs fon Boks dzīvojis Rīgā 1867–1866;
  • turpat es neteiktu, ka Boks izstājies no Vidzemes bruņniecības un pārgājis katoļos “mūža nogalē”, ja pēc tam nodzīvojis vēl 22 gadus;
  • 147.lpp. ir “ienesa .. izmaiņas”;
  • 150.lpp. vārdu secība “pievienošanas Krievijas impērijai gaitu”.

Izlasīju ar interesi; visu cieņu par izdarīto darbu; aizraujoši, vērtīgi un pamācoši; lieku vēstures grāmatu plauktā blakus jau minētam Jēkabsona Polijas avotu krājumam.

Pēteŗa Zeiles “Konstantīns Raudive”


zeile_raudive[1]Esmu izlasījis Pēteŗa Zeiles grāmatu “Konstantīns Raudive” un nu varu dalīties iespaidos. Grāmatu savulaik nopirka mamma — par savu novadnieku. No Asūnes līdz Raipolei, protams, pāris pagastu starpā, tak tā pati Latgale vien ir. Pats Raudivi vispirms iepazinu 80.gados, lasot “Pārpersonīgo un personīgo”. Varēja matīt, ka autors ir dziļš un erudīts, izteikti antikomūnistisks domātājs. Netrūka arī laika nodevu (“P. un p.” iznāca 1942.gadā) par Eiropas cīņu pret boļševismu. Vēlāk uzzināju, ka Raudive bijis arī Zentas Mauriņas vīrs un garu izsaucējs.

Zeiles grāmatas būtība ir Raudives dzīves un garadarbu apraksts. Ja gribat ko noskaidrot par Raudivi — lasiet Zeili. Nekāda pārdzīvojuma, vairāk zināšanu. Pats uzzināju, ka Raudive bijis spānists, un citu viņa darbu saturu (jo vēl izlasījis esmu tikai “Dzīves kultūrai”). Zeiles izlasīšana pamudināja pārlasīt “Pārpersonīgo un personīgo”. Guvu jaunus iespaidus: dabaszinātniecisks kretīnisms neļāva piekrist, kā Raudive, spoži uguņodams, beŗ bez pierādīšanas kategoriskus apgalvojumus. Ja kāds grib Zeiles grāmatu savā īpašumā — piedāvājiet cenu.

Iedvesmai — cita atsauksme pēc Zeiles izlasīšanas.

Kur varēs nodot balsi glabāšanā


Viens no šīgada Saeimas vēlēšanu jaunumiem ir balss nodošana glabāšanā. Kas tas par zvēru, var izlasīt te. Kā tas izpaudīsies, var izlasīt Saeimas vēlēšanu likuma 48.1 pantā un īpašā instrukcijā. Priekš diviem mēnešiem Centrālā vēlēšanu komisija pēc iedzīvotāju reģistra datiem noteica, kuŗās pašvaldībās cik būs vēlēšanu iecirkņu, kur varēs nodot balsi glabāšanā. Savukārt pašvaldību vēlēšanu komisijas līdz augusta sākumam noteica, kuŗos tieši iecirkņos to varēs darīt. Iznākums ir tāds:

Balss nodošana glabāšanā 2014

Rīgā — tāds:

Balss nodošana glabāšanā Rīga

Dažus glabāšanas iecirkņus kā Rīgā, tā citur Latvijā, iespējams, varēja izvietot lietderīgāk, taču par to tagad neizteikšos, jo, pirmkārt, glabāšanas vietu noteikšana ir attiecīgās pašvaldības vēlēšanu komisijas kompetence un, otrkārt, balss glabāšana notiks pirmo reizi un mācības varēs izvērtēt pēc vēlēšanām. Atļaušos vien salīdzināt ar savu pērno balss glabāšanas iecirkņu izvietojuma uzmetumu:

 Balss nodošana glabāšanā 62

Nobeigumā atgādinu, ka balss nodošana glabāšanā visvairāk domāta vēlētājiem, kuŗi nevarēs nobalsot sestdien, 4.oktobrī, tāpēc, pirms trešdien—piektdien doties uz kādu no 61 glabāšanas iecirkņa, iesaku apdomāt, varbūt tomēr varat atvieglot iecirkņa komisiju darbu un a) balsot sestdien; b) izmantot kādu no gandrīz tūkstoš parastiem iecirkņiem.

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.

Join 1,118 other followers

%d bloggers like this: